Nu ir pienācis arī mans brīdis pievienot savus dažus centus, komentējot šo situāciju. Zinot, ka šo ierakstu lasa cilvēki ar dažādiem viedokļiem un amatiem, uzreiz jābrīdina, ka šis ir tikai un vienīgi mans subjektīvais viedoklis un tas nekādā veidā neatspoguļo neviena cita cilvēka vai institūcijas viedokli. Kā nekā tiesības uz vārda brīvību demokrātiskā sabiedrībā vēl pastāv.
Atgriežamies pie jaunumiem izglītības sistēmā. Daļa no šiem priekšlikumiem var būt pamatota. Piemēram, iespēja uzlabot konkrētu summatīvo vērtējumu mācību gada laikā daudzos gadījumos, raugoties no skolēnu sociāli emocionālās labbūtības aspekta, iespējams, būtu saprātīgāka par vienu apjomīgu kombinēto pārbaudes darbu gada beigās.
Taču problēma ir veidā, kā šīs izmaiņas tiek virzītas
Grozījumi vēl nav pieņemti, tie ir tikai noteikumu projekti. Saskaņošana sākta 4. augustā, atzinumi jāiesniedz līdz 7. augustam, bet noteikumus paredzēts piemērot jau no 1. septembra. Pašu projektu anotācijās norādīts, ka, „lai tajā paredzētās izmaiņas varētu attiekties uz jauno mācību gadu, projektu ir nepieciešams pieņemt steidzamības kārtā, lai ievērotu 2026. gada 21. jūlijā apstiprinātā Ministru prezidenta Andra Kulberga valdības rīcības plāna 47.4. prioritārajā pasākumā „Uzsākt vispārējās izglītības Skola2030 pārskatīšanu” noteikto darbības rezultātu”.
Nav izvērtēti alternatīvi risinājumi, nav vērtēts prasību un izmaksu samērīgums, kā arī nav paredzēta pēcpārbaude, lai pēc kāda laika noskaidrotu, vai pārmaiņas vispār ir devušas gaidīto rezultātu. Acīmredzot dati ir bijuši tik pārliecinoši, ka tos nav bijis nepieciešams ne pievienot, ne analizēt. Īstens datos balstītas lēmumu pieņemšanas paraugs.
Grūti šādu procesu saukt par pārdomātu izglītības politiku. Dažas nedēļas pirms mācību gada sākuma mainīt noteikumus, pēc kuriem skolēni, vecāki un skolotāji jau ir plānojuši darbu, nav profesionāla ilgtermiņa pārvaldība.
Īpaši spilgti to izjūt pašreizējie 9. klases skolēni
No 2022./2023. līdz 2024./2025. mācību gadam eksāmena nokārtošanai bija nepieciešami vismaz 10 procenti. 2025./2026. mācību gadā slieksnis tika paaugstināts līdz 15 procentiem. No 2026./2027. mācību gada spēkā esošais regulējums paredzēja jau 20 procentus. Tagad, dažas nedēļas pirms jaunā mācību gada, tiek piedāvāts no sliekšņa atteikties pilnībā.
Tātad dažu gadu laikā valsts vēstījums ir mainījies šādi, vispirms 10 procenti, tad 15, pēc tam tiek pieņemts lēmums par 20 procentiem, bet beigās neviens minimālais rezultāts vispār nav nepieciešams. Konsekvence, kā redzams, ir ļoti stabila. Mainās tikai prasības.
Kā skolēnam šādā situācijā saprast, ko valsts no viņa sagaida? Vai eksāmens ir būtisks apliecinājums pamatizglītības apguvei vai tikai monitoringa darbs, kura rezultāts izglītības dokumentu neietekmē?
2025./2026. mācību gadā vismaz vienā no 9. klases centralizētajiem eksāmeniem 15 procentu slieksni nesasniedza 818 skolēni. Pašlaik skolēns šādā situācijā saņem liecību, nevis pamatizglītības apliecību, un viņam atkārtoti jāapgūst visi 9. klases mācību priekšmeti, proti, skolēns paliek skolā.
Taču sliekšņa vienkārša izdzēšana nav tas pats, kas problēmas atrisināšana. Skolēnam var izsniegt apliecību, bet viņa matemātikas, valodas vai dabaszinātņu prasmes no tā neuzlabosies. Problēma vienkārši pārcelsies. Uz papīra situācija, protams, izskatīsies labāk, un dažkārt laikam tieši papīrs ir galvenais izglītības kvalitātes rādītājs.
Pirms sliekšņa atcelšanas vajadzētu būt skaidri noteiktam, kas notiks ar skolēnu, kura rezultāti ir ļoti zemi. Vai kāds pārbaudīs, vai viņš ir iestājies nākamajā izglītības iestādē? Gribētu redzēt iestādi, kas bez papildu atbalsta būs gatava uzņemt skolēnu ar 5 procentu rezultātu eksāmenos.
Kurš būs atbildīgs, ja skolēns pēc apliecības saņemšanas vienkārši pazudīs no sistēmas?
Termometrs var izmērīt temperatūru, bet tas neārstē slimību. Tieši tāpat eksāmens var izmērīt zināšanu plaisu, bet nevar to viens pats novērst. Pretējā gadījumā pietiktu skolēnus regulāri eksaminēt, un visas izglītības problēmas atrisinātos pašas no sevis.
Vēl satraucošāks ir priekšlikums atteikties no obligāta augstākā līmeņa centralizētā eksāmena vidusskolā
Sākotnējais jaunā vidusskolas modeļa regulējums, kas tika pieņemts Ilgas Šuplinskas laikā, paredzēja, ka skolēns apgūst trīs padziļinātos kursus un kārto vismaz divus augstākā līmeņa eksāmenus. 2025. gada novembrī Daces Melbārdes vadītās ministrijas laikā obligāto augstākā līmeņa eksāmenu skaits tika samazināts no diviem līdz vienam. Tagad, nepilnu gadu vēlāk, Ilzes Indriksones vadībā tiek piedāvāts atteikties arī no šā viena obligātā eksāmena.
Tātad sistēmas attīstība izskatās ļoti vienkārša, divi, viens, neviens. Skaidrs un viegli uztverams virziens. Protams, skolēni noteikti vēlēsies sevi papildus noslogot un pilnīgi brīvprātīgi kārtot padziļinātā līmeņa eksāmenu. Šeit gan runa nav par centīgiem un mērķtiecīgiem skolēniem. Jautājums ir par to, cik daudz šādu skolēnu ir un kādu signālu pārējiem dod pati sistēma.
Dati jau pašlaik rāda ļoti skaidru tendenci
Salīdzinot 2024./2025. un 2025./2026. mācību gadu, augstākā līmeņa eksāmenu kārtošanas reižu kopskaits aplūkotajos priekšmetos samazinājās no 20 659 līdz 16 725, tātad par gandrīz piekto daļu. Tas nav unikālo skolēnu skaits, jo viens skolēns var kārtot vairākus eksāmenus, taču tas precīzi raksturo kopējo dalību augstākā līmeņa pārbaudījumos.
Programmēšanā kārtotāju skaits samazinājās no 212 līdz 77, vēsturē no 498 līdz 150, ģeogrāfijā no 298 līdz 76, sociālajās zinātnēs no 1312 līdz 591, bet dizainā un tehnoloģijās no 769 līdz 335. Vienīgais no norādītajiem priekšmetiem, kurā kārtotāju skaits būtiski nesamazinājās, bija matemātika, kur vērojams pieaugums no 3266 līdz 3348.
Šie skaitļi paši par sevi nepierāda, ka kritumu izraisīja tieši obligāto eksāmenu skaita samazināšana. Tomēr sakritība ir pietiekami nopietna, lai pirms nākamā soļa, proti, pilnīgas obligātās prasības atcelšanas, veiktu rūpīgu ietekmes analīzi.
Tādas analīzes projekta anotācijā nav. Acīmredzot šajā gadījumā pietiek ar pārliecību, ka viss būs labi. Arī tā, iespējams, ir kāda jauna datos balstītas pārvaldības metode.
Turklāt spēkā esošajos vidējās izglītības standarta noteikumos augstākais apguves līmenis nav raksturots kā vienkārši vēl viens eksāmens. Tas paredz patstāvīgu problēmu risināšanu sarežģītās un nepazīstamās situācijās, dziļu konceptuālo izpratni un sagatavošanos skolēna iecerētajam studiju virzienam.
Ja skolēns trīs gadus apgūst padziļināto kursu, bet valstij vairs nav svarīgi pārbaudīt, vai augstākā līmeņa sasniedzamie rezultāti tiešām ir apgūti, rodas pamatots jautājums, ar ko padziļinātais kurss turpmāk atšķirsies no ierasta skolas mācību priekšmeta?
IZM savu priekšlikumu pamato ar to, ka augstskolas augstākā līmeņa eksāmenu rezultātus parasti nenosaka kā obligātu uzņemšanas prasību. Taču no tā automātiski neizriet, ka augstākā līmeņa eksāmens nav nepieciešams vidējās izglītības kvalitātes nodrošināšanai. Tikpat labi tas var liecināt, ka augstskolu uzņemšanas prasības un vidusskolas jaunais saturs joprojām nav savstarpēji pietiekami saskaņoti.
Šādu nesaskaņu nevajadzētu risināt, atceļot prasību skolēnam. Vispirms būtu jāsaskaņo skolu, augstskolu un darba tirgus vajadzības. Citādi rodas visai ērta pieeja, ja sistēmas posmi savā starpā nesaskan, vienkāršāk ir atcelt prasību, nevis panākt saskaņotību.
Tas ir īpaši būtiski brīdī, kad Ekonomikas ministrijas 2026.–2028. gada izaugsmes prioritātēs kā viens no galvenajiem cilvēkkapitāla mērķiem noteikta STEM un inženierzinātņu speciālistu sagatavošanas trīskāršošana. Viena ministrija runā par nepieciešamību būtiski palielināt STEM speciālistu skaitu, bet otra vienlaikus piedāvā atteikties no vienīgā obligātā valsts līmeņa pārbaudījuma, kas apliecina padziļināta satura apguvi. Starpministriju saskaņotība visā tās krāšņumā.
Augstākā līmeņa eksāmens pats par sevi, protams, nevienu nepadara par inženieri, programmētāju vai biologu. Taču tas dod skaidru signālu skolēnam un skolai, ka padziļinātā kursa apguve nav tikai formāla stundu atsēdēšana.
Ja eksāmens būs pilnīgi brīvprātīgs, pastāv risks, ka daļa skolu nelielā skolēnu skaita vai resursu trūkuma dēļ pakāpeniski samazinās padziļināto kursu piedāvājumu. Tad skolēna iespējas būs atkarīgas ne tikai no viņa interesēm un spējām, bet arī no tā, kurā pašvaldībā un skolā viņš dzīvo.
Šī nav pirmā reize, kad pēc ministra maiņas izglītības sistēmai tiek piedāvāts jauns virziens
Čakšas laikā 2024. gadā iepriekš plānotais 9. klases eksāmenu sliekšņa paaugstinājums tika atlikts, jo vēl nebija izveidoti nepieciešamie atbalsta risinājumi. Melbārdes laikā sliekšņa paaugstinājums tika atlikts vēlreiz, tika apstiprināts dabaszinību eksāmens un obligāto augstākā līmeņa eksāmenu skaits samazināts no diviem līdz vienam. Tagad Indriksone piedāvā atteikties gan no 9. klases sliekšņa, gan no pēdējā obligātā augstākā līmeņa eksāmena.
Atsevišķi katram no šiem lēmumiem var atrast kādu pamatojumu. Taču kopējā aina rāda, ka Latvijas izglītības politikā trūkst pēctecības. Skolēns nevar ik pēc gada pārplānot savu izglītības ceļu tāpēc, ka ir nomainījies ministrs.
Tieši tāpēc šiem priekšlikumiem es saskatu priekšvēlēšanu populisma pazīmes.
Tiek piedāvāti sabiedrībai viegli uztverami risinājumi, skolēni varēs pārrakstīt vērtējumu, eksāmena dēļ vairs nevarēs palikt bez apliecības, bet vidusskolēnam būs par vienu obligātu pārbaudījumu mazāk. Politiskajā komunikācijā tas izklausās pievilcīgi. Turklāt šādus rezultātus ir daudz vieglāk parādīt preses relīzē nekā ilgstošu darbu ar skolēniem, kuriem ir būtiski mācību trūkumi.
Daudz grūtāk ir izskaidrot, kas notiks pēc tam, kā tiks novērsti zināšanu trūkumi, kā tiks nodrošināta pāreja uz nākamo izglītības posmu, kā tiks saglabāta padziļināto kursu kvalitāte un kā tiks novērtēti reformas rezultāti.
Priekšvēlēšanu populismu nevar pierādīt tikai ar kalendāru vai vienu skaļu paziņojumu. Taču steidzamība, sabiedriskās apspriešanas neesamība, alternatīvu neizvērtēšana, tūlītēji patīkamu solījumu izcelšana un ilgtermiņa seku atstāšana bez skaidras atbildības ir ļoti raksturīgas tā pazīmes.
Izglītības sistēmai nav vajadzīga vēl viena skaļi nosaukta reforma. Tai vajadzīgi stabili noteikumi, vienošanās, kas pārdzīvo ministru maiņas, un skaidrs atbalsta plāns katram skolēnam, kurš nespēj sasniegt noteiktās prasības.
Pretējā gadījumā tā tiešām sāk atgādināt pieaugušu cilvēku spēlēšanos smilšu kastē, katrs nākamais nojauc iepriekšējā uzcelto un sāk būvēt no jauna. Tikai šajā smilšu kastē eksperimenta dalībnieki nav politiķi. Tie ir skolēni, viņu ģimenes un skolotāji.
Un kas notiks, ja pēc oktobra vēlēšanām IZM krēslā apsēdīsies kāds cits un nolems, ka viss atkal jāpārtaisa no jauna...?
Mans ķīmijas skolotāj
