Kādā brīdī varbūt viņi prasīs arī to rupjmaizi, taču tā jau vairs nebūs viņu izvēle, bet gan organisma prasība, kad dūša būs kļuvusi gaužām šķērma. Kā gan bērnam var piedāvāt izvēli: sak, ko tu gribi mācīties – fiziku, ķīmiju, matemātiku vai kaut ko salīdzinoši vieglāku…
[..] Dzīvē nepieredzējušam cilvēciņam nedrīkst dot tādas izvēles tiesības. Tām jābūt valsts pārziņā, lai tās cilvēki veidotos pilnvērtīgi attīstīti, jo tas viņiem nepieciešams, lai šodien spētu izdzīvot. Vēlāk, kad viņš ieguvis šo pamatzināšanu bāzi, jau ir pieaudzis, skatās apkārt un sāk saprast, kas tur notiek, piemēram – vai banka naudu «taisa», vai tikai atņemt citiem, tad jau viņš pats sāks izvēlēties. Ar izglītības pamatbāzi viņš būs vairāk spējīgs saprast, ka tajā bankā nerada nekādas vērtības, ka tur vispār neko nerada.
[..] Nekas nav jāuzspiež, bet gan jārada vienādu iespēju bāze, lai ļautu attīstīt katra indivīda spējas. Kad beidzot konstatēsit, kādas ir jūsu patiesās spējas, tad būs pietiekamas zināšanas tās iespējami labāk īstenot. Ja, piemēram, pēkšņi divdesmit gadu vecumā atklāsies, ka jums ir izcilas matemātiķa spējas, bet bērnībā neviens jums nebūs mācījis aritmētiku, tad jums, diemžēl, šajā pasaulē būs visnotaļ maz iespēju konkurēt ar tiem cilvēkiem, kam šī bāze ir».
