Latvijas izglītības sistēmā šobrīd jau trūkst apmēram 500 skolotāju. Dažu skati vēršas augstākās izglītības virzienā, sakot - kāpēc tad tie skolotāji netiek sagatavoti pietiekamā skaitā? Dažbrīd izskan idejas, ka ir jāpanāk, ka skolotāji, kas izglītību ieguvuši par valsts līdzekļiem, noteikti laiku vismaz nostrādā skolās. Kaut arī domāju, ka ideja ir laba, tā tomēr nespēs aizlāpīt caurumu, kas ir veidojies gadu garumā. Ir cerības, ka skolās sāks strādāt citu jomu profesionāļi, kas gada laikā kļūs par skolotājiem. Tomēr tie visi ir ielāpi, kurus nevajadzētu uzskatīt par ilgtermiņa risinājumiem, ja vien mēs gribam saredzēt attīstību.
Mēs ik pa laikam dzirdam apgalvojumus, ka mums ir jātiecas uz augstākiem sasniegumiem un esam pārsteigti, ka mūsu skolēnu sasniegumi krītas. Mēs vārdos apgalvojam, ka gribam līdzināties Somijas izglītības sistēmai un tagad jau piesaucam arī Igaunijas izglītības sistēmu, bet mēs dzīvojam ar kaut kādu dīvainu pārliecību, ka ja reiz šie augstie sasniegumi ir valstīs, kas mums ir tik tuvu, tad tie varētu pie mums nonāk kaut kāda vīrusa veidā. Lai kļūtu skolotāju Somijā un Igaunijā, ir nepieciešams maģistra grāds (zemāk iekopēju fragmentus, kur tas ir teikts un pievienoju arī saites uz materiāliem, lai ikviens pats var pārliecināties). Mēs Latvijā esam pieņēmuši noteikumus, ka par skolotāju var kļūt arī gada laikā (MK noteikumi 569, pieņemti 2018.gada, 11septembrī).
Šobrīd augstskolas saka, ka jaunie studenti ierodas slikti sagatavoti. Kāds pārsteigums! Ja mēs neieguldām skolotāju sagatavošanā, ja mēs neatbalstām skolotājus, kāpēc mums šķiet, ka bērni kļūs par zinošiem domātājiem bez talantīga pedagoģiskā darba?
Dažbrīd izskan populistiskās frāzes, ka svarīgi ir domāt nevis zināt. Mēs sagaidām, ka jaunie cilvēki būs domājoši, bet domāšana attīstās, ja ir zināšanas. Par domājošiem cilvēkiem veidojas mācoties, uzkrājot zināšanas. Vai kāds būs pārsteigts, ja teikšu, ka zināšanu veidošanos sekmē talantīgi skolotāji? Kāpēc mums šķiet, ka par talantīgiem skolotājiem var kļūt vienkārši vēloties par tādiem kļūt?
Mums Latvijā ir ambiciozs plāns par lietpratības pieeju visā izglītības sistēmā. Brīnišķīgs plāns un mēs visi ceram, ka tas izdosies. Bet, kas to realizēs? Mēs visi vienā brīdī paskatīsimies apkārt un sapratīsim, ka nav skolotāju un atkal teiksim, ka nav sagatavoti tie talantīgie skolotāji. Vērtēsim skolotājus, teiksim, ka augstskolas tos nav atbilstoši sagatavojušas un redzēsim tikai vienu problēmas šķautni, nevis to, ka kļūt par talantīgu skolotāju var samērā ilgstošā studiju procesā (Somijas un Igaunijas piemērs), ka ir nepieciešams atbalsts skolotāju sagatavošanā, bet mēs to nedaram, jo pie mums par skolotāju var kļūt gada laikā.
Mēs esam noteikuši savā valstī reglamentēto profesiju sarakstu, kur ir iekļauti arī pedagogi, bet samazinām prasības kļūšanai par pedagogiem. Vai kādam ir ienācis prātā, ka par ārstu, juristu, arhitektu (profesijas, kas arī ir reglamentētās) var kļūt vienkārši strādājot šajā jomā un reizi nedēļā satiekoties ar mentoru (tā pašlaik var kļūt par pedagogu)? Vai ir iespējams apgūt šīs reglamentētās profesijas kādā entuziastu programmā, kā piemēram “Iespējamā misijā”?
Mums tas pat neienāk prātā, ka ārsts būtu vēsturnieks, kas grib strādāt par ārstu, vai jurists būtu ārsts, kas nolēmis pastrādāt par juristu, jo mēs atzīstam, ka tās ir sarežģītas zināšanas, ka mēs gribam profesionālus ārstus un profesionālus juristus, bet piekrītam, ka mūsu nākamo paaudzi māca entuziasti, jo viņiem tā gribas? Jo kļūt par pedagogiem tā var un zināmas bankas, lieli uzņēmumi atbalsta šādas programmas, cilvēki tiek aicināti tam ziedot naudu (http://www.iespejamamisija.lv/atbalstiet#atbalstitaji). Vai kāda banka, uzņēmums, privātpersona ir atbalstījuši profesionālās skolotāju sagatavošanas programmas? Vai viņi ir gājuši pie Izglītības ministrijas un piedāvājuši atbalstu? Liekulība sit augstu vilni. Atbalstam kvalitātes pazemināšanos, bet prasam kvalitātes paaugstināšanos. Šiem cilvēkiem, kas ierodas skolās kā Iespējamās misijas vēstnieki, tiek maksātas stipendijas klāt pie algas, ko saņem skolotāji, kas mācījušies par skolotājiem.
Tātad mēs skolotāju, kas ir mācījies par skolotāju vērtējam zemāk? Pajautājam, kāpēc šie entuziastiskie jaunie cilvēki uzreiz negrib mācīties par skolotājiem, ja tas ir viņu aicinājums? Tāpēc, ka sabiedrība neciena skolotājus. Mēs varam apgalvot, ka jaunieši no Iespējamās misijas ir entuziastiskāki un es pat nenoliegšu to, jo arī es pazīstu daudzus šos cilvēkus, kas kļūst par labiem skolotājiem un es priecājos par viņu darbu. Es tagad runāju par greizajiem spoguļiem, par liekulību, kas ir pārņēmusi mūsu sabiedrību.
Kad mums tiek ieguldīti līdzekļi augstākajā izglītībā, valsts primāri ir atbalstījusi dabaszinātnes, inženierzinātnes, matemātiku, fiziku utt. Veidojot jaunu, vai pilnveidojot jau esošo augstākās izglītības infrastruktūru, kuru jomu pārstāvji vispirms tiek atbalstīti? Kuru jomu zinātnieki strādā jaunās ēkās ar modernu infrastruktūru? Tas tāds retorisks jautājums, jo visiem ir zināms, ka tās nav sociālās zinātnes, tai skaitā izglītība un skolotāju sagatavošana. Pat piešķirot līdzekļus studentu sagatavošanai, joprojām vismazākais apjoms tiek piešķirts sociālajām zinātnēm.
Joprojām tiek uzskatīts, ka skolotājus var sagatavot lētāk. Mēs sagaidām, ka skolotāji mācīs skolēnus apgūt jaunas un inovatīvas zināšanas, kļūt par domājošiem cilvēkiem, izmantot jaunās tehnoloģijas, bet sapņojam, ka tas notiek par velti! Aivita Putniņa vienā publikācijā ir teikusi, ka mēs esam lētāki par bērnu dārzu. To var attiecināt arī uz skolotāju sagatavošanu.
Mums Latvijā visur ceļ jaunas, skaistas skolas, kurās mēs ceram, ka bērni mācīsies ar prieku, bet kuri būs pedagogi, kas šo prieku veicinās un tai pat laikā arī nodrošinās, ka bērni mācās? Un ziniet, mācīšanās ir sarežģīts koncepts, kur ir jāzina gan kā skolēnus atbalstīt emocionāli, kā sekmēt zināšanu konstruēšanu, kā sekmēt motivāciju, kā organizēt klases darbu, kā darboties tā, lai katrs individuāls skolēns varētu justies kā personība, kā sadarboties ar vecākiem, kā izmantot jaunās tehnoloģijas, lai tās būtu ne tikai kā intereses veicinātājas, bet arī sekmētu jaunu zināšanu apguvi, bet tas jau būtu cits temats, kurā izklāstīt mācīšanās likumsakarības.
Ja mēs savu attieksmi pret pedagoģisko darbu nemainīsim un turpināsim to balstīt uz priekšstatiem, kas veidojušies sastopoties ar skolotājiem, kas mums nepatika (un katram ir tādas atmiņas), tad mēs nevaram cerēt, ka kaut kas mainīsies mūsu bērniem un mazbērniem, jo tikai interesants mācību process nav attīstošs. Interese ir vēlmes mācīties veicinātāja, bet lai attīstītos domāšanas procesi, ir nepieciešama kognitīva slodze. Mēs to visu mācam topošajiem skolotājiem, kuri arī ir entuziastiski, kuri arī grib kļūt par skolotājiem, bet kuri arī redz kā mēs Latvijā izturamies pret skolotājiem.
Mums ir pašiem sev godīgi jāatzīst, ka ne Somijas, ne Igaunijas izglītības rezultātus mēs nesasniegsim, ja mēs visi neatzīsim, ka sasniegumi nav vīruss, kas iet pāri robežām, bet gan, ka tas ir mērķtiecīgs plānošanas darbs un atbalsts visos līmeņos. Varbūt uzdodam visi sev pavisam vienkāršu jautājumu – kas Latvijā ir darīts, lai atbalstītu skolotājus? Lai pateiktu un parādītu, ka skolotāja darbs ir vērtīgs?
Šobrīd Latvijā tiek veidotas jaunas studiju programmas skolotājiem, arī maģistra studiju programmas, bet mācīsies tajās tikai entuziasti, jo valsts nesagaida, ka skolotāji būs ar maģistra grādu. Diemžēl.
Zemāk iekopēju informāciju par prasībām kļūšanai par pedagogu Latvijā, Igaunijā un Somijā.
IGAUNIJĀ - https://eacea.ec.europa.eu/…/initial-education-teachers-wor…
SOMIJĀ - https://eacea.ec.europa.eu/…/teachers-and-education-staff-2…
