Daļa vecāku, kuru bērni nepakļaujas un nepieņem robežas, nezina, ko darīt, un pārdzīvo, citi par to jūtas pat lepni: „Manējais vakar izlamāja skolotāju. Nu, vai nav ziķeris?” Bērnu īsā laikā iemācīt paciesties un pakļauties vadībai nav iespējams, tāpēc droša mācīšana pašreizējos apstākļos bieži vien nav īstenojama. Ierēdņi, kas nosaka mācību procesa kārtību, to nerespektē. Pret skolotājiem tiek ierosināta tiesvedība.
Bērnu, kuru uzvedība ir traucēta, skaits vēl nav liels, bet tas aug, un viņi jau tagad rada traumas un traucē mācības, tāpēc izglītības iestāde no vietas, kur mācīties jaunas zinības un prasmes, pārvēršas par vietu, kur pedagogs cenšas nepieļaut traumas – galu galā par tām viņam pārmet vairāk nekā par audzēkņu nesekmību.Oponenti saka: „Smagas traumas jau gan, par laimi, tik bieži negadās.” Cik traumētu bērnu mēnesī, jūsuprāt, ir tā robeža, kas jāpārsniedz, lai par šo jautājumu drīkstētu sākt runāt? Skolotājam nebūtu jāstrādā par uzraugu un jāatbild par ierēdņu kļūdainu lēmumu sekām. Skolotājam būtu jāmāca tie bērni, kuri grib mācīties. Par tiem, kuri negrib mācīties vai nespēj pieņemami uzvesties, būtu jāatbild skolotāja palīgam, asistentam vai speciālajam skolotājam, kuram piemērotos apstākļos bērns būtu vienīgais audzēknis.
Balstoties uz izglītības iestādes pedagoga un psihologa kopīgu rakstisku pieprasījumu, ir nepieciešams piešķirt bērnam asistentu ne vēlāk kā divu nedēļu laikā.
Es ceru, ka skolotāji mierīgi padomās, vai viņi grib uzņemties atbildību par ierēdņu kļūmīgajiem lēmumiem. Cienītie vecāki un pedagogi redz, kā aug bērnu traumatisms izglītības iestādēs un prasmīgi pedagogi pamet darbu. Es uzskatu par bērnu ārsta pienākumu ierosināt publisku diskusiju par nepieciešamību katram bērnam ar uzvedības traucējumiem bez birokrātiskiem šķēršļiem, balstoties uz izglītības iestādes pedagoga un psihologa kopīgu rakstisku pieprasījumu, piešķirt asistentu ne vēlāk kā divu nedēļu laikā.
Tas ļautu gan bērniem, gan pedagogiem nākt uz izglītības iestādi ar prieku. Tajā gaisotne no skaļas, nedrošas un negatīvas („Nesit! Nemet! Nerauj! Nokāp no galda!”) mainītos uz patīkamu, mierīgu un attīstošu („Paskatieties, kādā krāsā ir šī kļavas lapa!”).
Ja pedagogi nolemj neskaidrot sabiedrībai, kāpēc ir vajadzīgs atbalsts un kāds tas būtu, tad sabiedrības atbalstu nevar nopelnīt.
Tas, ka pedagogi pauž neapmierinātību privātās sarunās, nelīdz, jo politiķi un nozares vadība, kas nosaka izglītības darbinieku darba apstākļus, to neuzzina. Neplānoti šis raksts ir kļuvis par socioloģisku testu pedagogu godaprātam un misijas izjūtai, ar ko pedagogi mēdz publiski lepoties. Apspriedieties ar kolēģiem! Par laimi, Latvijā ir pasaulē labākais internets. Ja kolēģis no Rīgas grib ar kolēģi Rēzeknē apspriesties par to, kas traucē mācīt bērnus un kā to labāk novērst, vairs nav divas dienas jāsalst, braucot ar zirgu. Ja pedagogi vēlas publiski aizstāvēt savus uzskatus, nav ar plakātu jāstāv tirgus laukumā. Ja piekrītat, ka bērniem ar uzvedības traucējumiem ir nekavējoties vajadzīgs asistents, tad atbalstiet ierosinājumu, rakstot savu vai kolektīvu komentāru augstākstāvošai instancei. Vēl arvien Latvijā ir ar likumu noteikta vārda brīvība.
Ja zināt labāku risinājumu traumatisma novēršanai un mācību apstākļu uzlabošanai, neturiet sveci zem pūra. Norādiet, kur es kļūdos, rakstot e-pasta vēstuli uz Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. . Izpildiet savu misijas mājasdarbu, dodiet savu ieguldījumu izglītības sistēmas un kolēģu darba apstākļu uzlabošanai – ziedojiet piecas minūtes sava viedokļa publicēšanai. Skaidrojiet sabiedrībai situāciju, izmantojot piemērus no dzīves! Mūsu valsts nākotnes – mūsu bērnu un mazbērnu – bērnība 15 gadus vismaz astoņas stundas dienā paiet izglītības iestādēs. Ja pedagogi nolemj neskaidrot sabiedrībai, kāpēc ir vajadzīgs atbalsts un kāds tas būtu, tad sabiedrības atbalstu nevar nopelnīt.
Skolotāji, bez iebildumiem piekrītot strādāt apstākļos un ar bērniem, kurus nespēj kontrolēt, apņemas īstenot neiespējamo.
Visiem gribas lielāku algu un labākus darba apstākļus. Kāpēc sabiedrībai atbalstīt tieši pedagogus? Ja skolotājiem pieliks pie algas, vai bērnu traumatisms samazināsies? Kurš atbildēs, ja kāds bērns zaudēs redzi? Ja pedagogi sabiedrību un ierēdņus būs brīdinājuši un ar piemēriem parādījuši, ka apstākļi ir nepieņemami, bet viņi nebūs uzklausīti, viņus nevarēs vainot. Vainīgi būs ierēdņi, kas nedara savu darbu. Ja skolotāji bez iebildumiem būs piekrituši strādāt apstākļos un ar bērniem, kurus nespēj kontrolēt, viņi būs apņēmušies neiespējamo, turklātkatrs personīgi notikušajā būs morāli – iespējams, arī juridiski, – līdzvainīgi.
Kurš nosaka apstākļus izglītības iestādēs – pedagogi vai ministrijas ierēdņi? Ja pedagogi ir ierēdņiem prasījuši palīdzību un šī palīdzība navsniegta, vai pedagogi par to stāsta vēlētājiem?
Kā demokrātiskās valstīs uzlabojas strādājošo darba apstākļi un dzīves līmenis? Par sasāpējušu jautājumu tiek publiski diskutēts. Tie, kuri ir iesaistīti, brīvi izsaka savas domas. Ja domas netiek uzklausītas, nozares darbinieki atsakās strādāt, tāpēc tā notiek reti. Politiķi uzmanīgi seko sabiedrības noskaņojumam un pieņem lēmumus, kurus sabiedrība atbalsta.
Ja diskusijas nav, politiķi saprot, ka vēlētājus šis jautājums neinteresē un izglītības sistēma strādā lieliski. Ministrija, ja tā tiešām vēlētos uzlabot stāvokli, lūgtu pedagogus sūtīt ieteikumus pedagogu darba apstākļu uzlabošanai un pēc publiskas izvērtēšanas piešķirtu prēmijas par labākajiem priekšlikumiem. Tas visefektīvāk uzlabotu sistēmas darbu – jo darba darītāji vislabāk zina, kas viņiem palīdzētu strādāt labāk. Naudu prēmijām varētu ņemt no izglītības attīstības projektu sadaļas. Ministrija to nedara, tātad nesaskata problēmu. Jaunā konservatīvā partija atbild par Izglītības un zinātnes ministriju, un partijas „Jaunā Vienotība” premjerministrs to pārrauga. Ja viņi parādīs, ka viņiem nerūp, par šīm partijām nebalsos, tāpat kā par Zaļo un zemnieku savienību.
Jo mazāk klausa bērni, jo mazākām ir jākļūst grupiņām, lai audzinātājs varētu katram bērnam veltīt vairāk laika individuāli. Bet tas ir dārgi, tāpēc tā nenotiek.
Asistents sabiedrībai izmaksā lētāk nekā skolotāji. Lai katram bērnam varētu veltīt vismaz 10 minūšu stundā, grupiņā nedrīkst būt vairāk par sešiem bērniem, tātad pedagogu skaits būtu trīskāršojams. Arī tad bērniem ar uzvedības traucējumiem būs vajadzīgs asistents, lai jaunās, nenorūdītās skolotājas labprātāk paliktu strādāt atbilstīgi savai izglītībai un aicinājumam.
Šodien kādā pirmsskolas izglītības iestādē atkal kāds bērns ar uzvedības traucējumiem sviež rotaļlietu pāri telpai. Laimējas – nevienam netrāpa. Tas notiek acumirklī.Audzinātāja to nevar novērst, jo iepriekš nekas nav liecinājis par ieceri mest.Lai nepieļautu traumu, viņai visu laiku būtu jāsēž blakus bērnam ar impulsu kontroles traucējumiem. Tad viņa nevarētu novadīt nodarbību pārējiem. Tāpēc ir vajadzīgs asistents. Vai arī rotaļlietas nedrīkst dot nevienam… bet tās ir attīstošas. Šo problēmu nevar atrisināt, pedagogiem pieliekot 5 % pie algas, bet nemainot kārtību. Aizstāt cietās rotaļlietas ar mīkstajām nav jēgas, jo bērns ar uzvedības traucējumiem reizēm negaidīti uzsāk kautiņu par jebkuru priekšmetu, pat krēslu, uz kura kāds jau sēž, ja arī viņš grib sēdēttieši tur.
Lielākajai daļai bērnu gada laikā izdodas iemācīt ievērot robežas. Viņiem asistents ir vajadzīgs tikai uz brīdi, bet nekavējoties.Bērniem ar impulsu kontroles traucējumiem – kuri nespēj atturēties un nepadodas audzināšanai –, asistents būs vajadzīgs ilgāk.
Ir jābūt vismaz vienam papildu asistentam uz izglītības iestādi. Viņu aicina, ja kāds asistents viens vairs nespēj atrisināt situāciju. Asistentiem, tāpat kā ugunsdzēsējiem, tāpat kā pieredzējušiem ārstiem slimnīcas uzņemšanas nodaļā, ir jāmaksā par to, ka viņi ir pieejami, neatkarīgi no tā, vai šodien ugunsgrēks ir vai tā nav.
Ja bērni kļūst skaļi un nevadāmi, arī bērni ar uzmanības deficītu vairs nemācās no pedagoga. Viņi vēro bērnu ar uzvedības traucējumiemun mācās no viņa. Audzinātājām troksnī nākas pacelt balsi. Jūtīgi bērni to pārdzīvo, no rītiem raud un negrib iet uz izglītības iestādi. Emocionāli traumatiska vides ietekme bērnībā atstāj sekas. Asistenti to novērstu.
Politiķi un ierēdņi izglītības kārtību varētu viegli mainīt tūlīt, ja vien vēlētāji – pedagogi un bērnu vecāki – to prasītu. Tikai sabiedrība nezina patieso stāvokli.
Pedagogi, kuru uzraudzībā ir bērni ar uzvedības traucējumiem, neiet pēc atbalsta pie iestādes vadības, un iestādes vadība neiet pie nozares vadības, savukārt ministri gadu no gada stāsta – izglītībai nav naudas, līdz cilvēki to pieņem kā patiesību. Tā nav taisnība, medicīnai un izglītībai naudas nav tikai tāpēc, ka tā tiek novirzīta citur. Deputātu un ministru algas, atbilstīgi ekonomikas kāpumam pēdējos četros gados ir kāpušas par 66 %.Pedagogi samierinās ar apstākļiem tāpēc, ka baidās kļūt par smagu nastu, no kā jātiek vaļā, – personu, kas neiekļaujas kolektīvā vai nespēj paveikt savu darbu.
Sabiedrība nezina patieso stāvokli. Daļa iestāžu vadītāju negadījumus izlīdzina, ar cietušā vecākiem sirsnīgi izrunājoties un rosinot just līdzi: „Pāridarītājs taču arī ir tikai bērns, turklāt ar īpašām vajadzībām. Mēs viņa mammai likām parakstīties, ka viņa ir informēta par notikušo. Iztēlojieties, cik šausmīgi viņa jūtas! Mēs visi, pedagogs, psihologs un šā bērna vecāki,darām visu, kas ir mūsu spēkos. Jūsu bērniņš, neskatoties uz zilumu, par laimi, ir vesels. Mums tiešām trūkst kadru.” Cietušā bērna mamma iztēlojas un saprot. Un nesūdz Izglītības un zinātnes ministriju civilprocesā, kaut gan varētu – tiesības mācīties drošā vidē ir pārkāptas ministrijas ierēdņu izdomāto mācību apstākļu dēļ. Pirmsskolas izglītības iestādes pedagogi un cietušo bērnu vecāki skaita mēnešus, kas jāiztur, līdz bērnam ar uzvedības traucējumiem pienāks laiks doties skolā, jo tad tā jau vairs nebūs „mūsu” bēda.
Vērtējot patieso stāvokli izglītībā, ir jārēķinās, ko bērniem šajos apstākļos spēj iemācīt nevis pāris virtuozu pedagoģijas viedokļa līderu vai privātu izglītības iestāžu skolotāju, kas katrs māca nelielu bērnu skaitu un kur par visu maksā vecāki, kas tāpēc ir ieinteresēti sadarboties ar skolu, bet pedagogu lielākā daļa, kas, tāpat kā ārsti, šobrīd ir cienījamā vecumā un apstākļu nogurdināti.
Jaunie, iepazīstināti ar darba apstākļiem, prasībām un algu, brīdi pastrādā, pēc vecāku sapulces izmisumā izraudas spilvenā par sapņu neatbilstību īstenībai un aiziet. Tiesa, darba apstākļiem pasliktinoties, sāk aiziet arī pieredzējušie pedagogi un auklītes. Līdzīgi kā neiespējamu apstākļu dēļ daļa auklīšu no sociālās aprūpes iestādēm vai nu aiziet, vai kļūst ciniskas.Tāpēc trūkst darbinieku. Tas stāvokli pasliktina.
Izglītības iestādes vadītājam atrast vietā jaunus pedagogus šobrīd nav viegli – darbā piesakās arī alkoholiķi un personas ar psihiskām novirzēm, kas „tik ļoti mīl bērnus”, ka alga vai darba apstākļi nav svarīgi. Citi palaiž rokas. Ne visus uzreiz izdodas identificēt pēc deguna. Kad es gāju bērnudārzā, palaidņus bija pieņemts ievest tualetē, kur citi neredz, un nopērt. To darīja abas audzinātājas, un to zināja auklīte. Tāpēc atmiņas par gaisotni bērnudārzā man ir nepatīkamas. Mūsdienās miesassodi ir nelikumīgi. Ja bērnudārza grupiņā ir tikai divi pieaugušie, tad kāds no viņiem palaikam ar bērniem ir viens. Tāpēc vadītājam nav viegli pierādīt, ka jaunais darbinieks kādu bērnu ar uzvedības traucējumiem ir fiziski ietekmējis („Es tiešām nezinu, kāpēc tā auss ir tik sarkana…”).
Sabiedrībā valda kļūdains uzskats – ja pedagogs nespēj nodrošināt mācību procesu jebkuros apstākļos, viņš ir slikts pedagogs. Tie, kas tā uzskata, lūdzu, novadiet paraugstundas vienu nedēļu no vietas visā dienas garumā valsts izglītības iestādē, kurā ir bērni ar uzvedības traucējumiem un darbinieku kolektīvs nav pilnīgi nokomplektēts (gripa, dekrēts u. c. likumīgi iemesli). Praktiski parādiet, kā to panākt!
Artis Žeigurs, bērnu ārsts
Pārpublicēts no žurnāla “Vecākiem” Nr.9 (132)
