It kā nebūtu iestājies datorizācijas laikmets, it kā nebūtu attīstījusies bezvadu komunikācija un nanotehnoloģijas.
Tobrīd sapratu, ka ar izglītības minimumu (nerunāšu par izglītības programmām kopumā) kaut kas nav kārtībā. Kā tas nākas, ka bērni nav gudrāki par vecākiem? Tagad tas kļuvis skaidrāks par skaidru: “Skola2030” mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa nule Latvijas Radio klāstīja, ka zināšanas neesot vienīgais, ko skolēni un viņu vecāki sagaidot no skolas: “svarīgi ir mācību saturu un zināšanas vairāk sasaistīt ar reālo dzīvi”. Tas secināms no pērn veiktās skolēnu un viņu vecāku aptaujas rezultātiem.
Tiktāl nekā apšaubāma. Taču turpmākie Oliņas atklājumi vienkārši liek atkārties žoklim. Izrādās, skolēni un viņu vecāki sagaidot, lai skolās mācītu “tādas praktiskas un dzīvei noderīgas lietas kā, piemēram, vadīt mājsaimniecību, plānot savus ienākumus, savus ikdienas darbus”. Tāpat aptauja rāda, ka skolās, pēc skolēnu un vecāku domām, vairāk jāmāca kritiskā domāšana, pašregulācijas prasmes, ar mentālo un fizisko veselību saistīti jautājumi.
Vecāki īpaši uzsvēruši, ka bērniem skolās vairāk esot jāskaidro “vērtības un tikumi”. Savukārt bērni biežāk atzinuši, ka skolās vairāk vēlas apgūt “ar modernajām zinātnēm saistītus priekšmetus, piemēram, robotiku”.
Tāpat skolēni un vecāki bieži norādījuši, ka vēlētos, lai mācības skolās būtu tādas, kur zināšanas un prasmes nebūtu tikai teorētiskas. Proti, lai skolēni saprastu tēmu “cauri sadzīvei, redz to reālo pielietojamu”. Daudzi skolēni norādījuši, ka nevēlas mācību satura “iekalšanu”.
Ko tas nozīmē latviski? Pirmkārt, to, ka mūžam aizņemtie un brīvos brīžos datorā vai viedtālruņos “iekārušies” vecāki savu bērnu audzināšanu labprāt uzticētu “skolai”, kurai būtu ar mieru atvēlēt lielāko daļu savu pienākumu pret jauno paaudzi. Ko tas nozīmē visaptverošas propagandas – tostarp genderisma, LGBT, hipertolerances, popkultūras – apstākļos, šķiet, lieki skaidrot.
Otrkārt, bērniem nekas nebūtu pretī (diez, kāpēc mani tas nepārsteidz?) mācību saturu vēl vairāk atvieglot no jebkādām intelekta un domāšanas izpausmēm. Tik tiešām, kāda suņa pēc jākaļ galvā algebras un fizikas formulas vai ģeometrijas aksiomas un teorēmas, ja jaunietis izvēlēsies humanitāru dzīves ceļu? Dzejoļi? Tos taču var atrast internetā, kāpēc jāmācās no galvas? Un visa labākā literatūra taču ir ekranizēta! Bet tam, kas labi māk spaidīt datora podziņas, tam nav obligāti zināt, kāda ir mikroshēmas uzbūve.
Un vēl aptauja rāda, ka skolēni augstu vērtē attiecības ar skolotājiem – viņiem ir svarīgi, lai “pedagogiem rūp tas, ko viņi dara”. Daudzi bērni skolā nejūtoties labi. Ko nu? Domājams, ka netālā nākotnē mūsu izglītības fīreri nonāks pie loģiska secinājuma: ja skolēniem skolā nepatīk, vecāki skolām neuzticas, bet valsts negrib tās finansēt –, tad kāpēc vispār valsts skolu tīkls vajadzīgs? Tie dīvainīši, kas tomēr gribēs apgūtu klasiskās zināšanas, varēs sameklēt privātskolotājus. Un visi būs apmierināti.
Skolēnu debilizācijas nākamais vilnis var sākties! Pēc vecāku pieprasījuma un pilnīgi atbilstoši sulaiņu valsts attīstībai.
Dzintars Zaļūksnis
