Redaktora sleja

Skatīts: 5933

Jau vairākus gadu desmitus sabiedrības uzmanības centrā atrodas izglītības kvalitātes paaugstināšanas problēma. Pēdējā laikā vadošie pedagoģijas zinātnes speciālisti visā pasaulē saskata šīs problēmas risināšanas iespējas, mērķtiecīgi ieviešot praksē zinātniski pamatotas pedagoģiskās tehnoloģijas.

Terminu „pedagoģiskā tehnoloģija” izmanto, apzīmējot zināmā mērā algoritmizētu, sistēmisku un viengabalainu pedagoga darbības sistēmu, kad atsevišķu elementu ieviešanas pēctecība ar lielu varbūtību nosaka vēlama un iepriekš paredzēta mācīšanas un audzināšanas darbības rezultāta sasniegšanu. Ķīmijas mācīšanas tehnoloģija ir mācību priekšmeta satura apguves un izglītojamo sasniegumu vērtēšanas metožu un līdzekļu kopa, kas vērsta uz valsts standarta prasību izpildi.

Atšķirībā no mūsdienu automatizētās rūpnieciskās ražošanas, kur rezultāts samērā maz atkarīgs no ierindas darba darītāja, pedagoģiskās tehnoloģijas plānoto rezultātu sasniegšanā izšķiroša loma ir skolotāja personības īpašībām un kompetencei. Šodien skolotājam ne tikai brīvi jāpārvalda ķīmijas kursa saturiskā daļa, mācību darba organizēšanas formas, ķīmijas mācīšanas līdzekļi un metodes, bet jāprot savā ikdienas darbā pielietot mūsdienu mācīšanas tehnoloģijas. Tieši tāpēc skolotāju sagatavošanai un tālākizglītībai lielā mērā ir jābūt virzītai uz skolotāja prasmēm konstruēt savu mācīšanas sistēmu.

Izaicinājums pārvarēt rutīnu

Nosacīti visas esošās pedagoģiskās tehnoloģijas, kuras izmanto mācību priekšmeta mācīšanā, var iedalīt divās grupās:

- tehnoloģijas, kuras ir vērstas uz iespējami pilnīgāku mācību materiāla apguvi, lai rezultātā skolēns būtu spējīgs to reproducēt, un

- tehnoloģijas, kuras ir vērstas uz jaunas pieredzes ieguvi jeb attīstošās tehnoloģijas.

Nekādā gadījumā nenoniecinot neaizvietojamo zināšanu lomu personības tapšanā, jāatzīmē, ka tieši attīstošo tehnoloģiju izmantošana mācību procesā ļauj pilnā mērā veicināt izglītojamā radošā potenciāla attīstību. Attīstošo pedagoģisko tehnoloģiju apguve ir izaicinājums skolotājam pārvarēt rutīnu savā darbā, nemitīgi attīstīt profesionālās kompetences un maksimāli realizēt arī savu radošo potenciālu.

Didaktiskā spēle aktivizē meklējumus

Mūsdienu pedagoģiskā procesa pamatā ir optimālu apstākļu radīšana skolēnu dotību attīstībai un prasmei orientēties mainīgajā vidē. Minētie uzdevumi var būt realizēti tikai tad, ja skolēns aktīvi iesaistās izziņas darbībā. Kā rezultāts izglītojamo darbības aktivizēšanai un jaunu paņēmienu meklējumiem ir radusies specifiska pieeja mācību procesa organizēšanai, kura tiek saukta par didaktiskajām spēlēm.

Metodiski spēles apvieno sevī vairākus problēmpieejas un pētnieciskās pieejas elementus, bet pēc formas – lielā mērā atbilst prasībām, kurām pakļauta seminārnodarbību un praktisko nodarbību organizēšana. Pašlaik mācīšanā un audzināšanā didaktiskās spēles plaši izmanto, lai sagatavotu izglītojamos situācijām, kuras vēlāk varētu rasties dzīvē.

Spēle ir viens no universāliem darbības veidiem, kas attīstījies paralēli sabiedrības tapšanai un attīstībai. Dižākie cilvēces un pedagoģiskās domas prāti (Platons, Komenskis, Russo u.c.) ir atzīmējuši, ka spēle ir labākais realitātes izziņas veids, kas pavada katru cilvēku no agras bērnības līdz vecumdienām.

Neliels atskats vēsturē

Ķīmijas mācību procesā didaktiskās spēles izmanto jau krietnu laiku. Pagājušā gadsimta 20. gadu beigās ķīmijas mācīšanas praksē ienāca viktorīnas, kas paplašina skolēnu redzesloku. Praktiski vienlaikus parādījās arī ķīmijas loto. Tas ļāva ne tikai paaugstināt skolēnu interesi, bet arī nodrošināt efektīvāku ķīmijas valodas (elementu simboli, vielu ķīmiskās formulas u.c.) apguvi.

Četrdesmitajos gados pedagoģiskajam „instrumentārijam” pievienojās teatralizēti inscenējumi par ķīmijas tematiku. Tas ļāva iesaistīt ārpusklases darbā salīdzinoši lielāku skolēnu skaitu.

Nedaudz vēlāk, kad skolotāju un metodiķu uzmanības lokā nonāca mācību procesa organizēšanas formu un metožu daudzveidības problēma, sāka plaši izmantot pasakas, mīklas, uzdevumus stāstījuma formā un citas verbālās spēles.

Kopš 50.-60. gadiem visā pasaulē ķīmijas kursa saturā pakāpeniski tika ieviesti sarežģītāki teorijas elementi. Arī spēļu izmantošanā ķīmijas apguvei krasi mainījās akcenti. Popularitāti ieguva spēles, kuru dalībnieki, aktīvi komunicējot, varēja sacensties savā starpā. Šajā laika posmā radās arī spēles, kas ietvēra sporta elementus.

Tātad sākotnēji spēles ķīmijas mācīšanā tika izmantotas ārpusklases darbā priekšmeta attīstīšanai, bet stundās tika pielietotas epizodiski. Tas tāpēc, ka vairāki skolotāji uzskatīja: laiks, kas ir veltīts spēlei, tiek atņemts no laika, kuru būtu jāvelta mācībām. Kaut īstenībā abi procesi (spēle un mācību priekšmeta apguve) var norisināties vienlaicīgi, viens otram netraucējot, un pat vairāk – viens otru papildinot.

Spēle raisa pozitīvas emocijas

Jebkura spēle pēc savas dabas ir brīvprātīgs un relatīvi spontāns darbības veids. Tikai tad, ja skolēns piedalās spēlē brīvprātīgi, dalība šai procesā var raisīt pozitīvas emocijas: tiek veicināts spēles dalībnieku patstāvīgums un radošā potenciāla attīstība.  

Galveno spēles psiholoģisko aspektu nosaka tas, ka tai obligāti jābalstās uz skolēna interesi un prieku. Atmosfērai jābūt jautrai, dalībniekiem ir jāgūst bauda no pareizām atbildēm. Ir ļoti svarīgi, lai spēlējot tiktu izvirzīti sasniedzami rezultāti, bet paša procesa un piedāvāto materiālu noformējums būtu pievilcīgs, daudzveidīgs un estētiski nevainojams.

Brīva, dabiska atmosfēra veicina reflektorisko atmiņu. Tas, kam citos apstākļos skolēns, lai iemācītos piespiedu kārtā, tērētu daudz laika, spēlējoties tiek iegaumēts ātri un it kā nejauši. Spēles attīsta domāšanu, tiek trenēta loģika – analīze, sintēze, vispārināšana, konkretizācija – un citas darbības. Savā laikā L.Vigotskis formulējis tā saucamo „spēles paradoksu”: spēlējot bērns dara to, ko viņš vēlas, bet vienlaicīgi viņš mācās pakļauties noteikumiem, spēles loģikai un iepriekš pieņemtiem ierobežojumiem.

Didaktiskajā spēlē ir būtisks sacensības gars, kas ļauj attīstīt skolēnos paškontroles prasmes, aktivizē piedalīšanos spēlē un veicina precīzi ievērot formulētos noteikumus. Uzvara šādā spēlē kalpo par spēcīgu stimulu motivācijas attīstībai. Skolēniem ar vājām izziņas spējām ir ieteicams piedāvāt piedalīties spēlē komandas sastāvā, kur ir lielāka varbūtība uzvarēt. Pozitīvas emocijas, kuras no uzvaras gūst komandas dalībnieki, paaugstina skolēnu vēlmi darboties, gala rezultātā aktivizējot viņus iesaistīties mācību procesā.

Liela nozīme ir ar jebkuru spēli saistītajiem emocionālajiem brīžiem. Sasniegtais rezultāts ir augsts tikai tad, ja spēles dalībniekiem ir „pirmsstarta drudzis”. Taču pārāk palielināta motivācija var novest līdz paaugstinātai uzbudināmībai un uztraukumam. Šādos gadījumos skolotājam ir jāmierina dalībnieki, atgādinot viņiem, ka „tā ir tikai spēle”.

Didaktisko spēļu iedalījums

Ķīmijas didaktikai veltītajos darbos var atrast dažādas pieejas un visdažādākos kritērijus spēļu grupēšanai pēc atsevišķām pazīmēm.

Viens no spēļu klasifikācijas veidiem ir – pēc vietas mācību materiāla apguvē. Spēles var izmantot, lai sniegtu jaunu informāciju, lai trenētu prasmes un nostiprinātu zināšanas vai arī lai izvērtētu skolēnu sasniegumus mācību materiāla apguvē.

Spēles var grupēt pēc funkcijām mācību procesā. Spēles var izmantot, lai trenētu apgūto, vai arī tās iespējams lietot, lai attīstītu skolēnu radošumu – tādas ir spēles, kuras saistās ar nepieciešamību modelēt, imitēt, organizēt.

Pēc veida, kādā tiek piedāvāts spēles saturs, spēles var būt mutiskas vai arī saistītas ar satura sniegumu drukātā (grafiskā) veidā. Tās ir dažādas galda spēles un datorspēles.

Pēc vispārīgās virzības un līdzekļiem, kurus izmanto spēlē, izšķir spēles-vingrinājumus, galda spēles, lomu spēles, lietišķās spēles, sižetu spēles, spēles-atbildes uz jautājumiem u.c.

Spēles var atšķirties savā starpā pēc procesa ilguma: šādas ir miniatūras, epizodes vai arī speciāli organizēti svētki. Spēles var būt individuālas, pāru spēles un arī komandu spēles.

Interese par mācību spēlēm pieaug

Jāatzīmē, ka pēdējos gados dažādu iemeslu dēļ pieaugusi interese par spēļu izmantošanas iespējām ķīmijas apguvē. Kaut speciālisti izstrādājuši vairākus didaktiskos materiālus, piemēram, tāds kā „Mendeļejeva sapnis” un citus, piedāvāto materiālu klāstu un izvēles iespējas ķīmijas mācīšanai pagaidām nevar izskatīt par apmierinošu. It īpaši trūkst dažāda veida mūsdienu didaktisko spēļu elektroniskā formātā, kuras varētu ielādēt ne tikai datorā, bet, teiksim,– arī smartfonā.

Plānojot jebkuras spēles izmantošanu ķīmijas stundā, ir svarīgi precīzi formulēt sasniedzamo rezultātu. Svarīgi, lai spēle ķīmijas stundā vai ārpusklases darbā būtu nevis spēle spēles pēc, bet dotu taustāmu ieguldījumu skolēnu motivācijas attīstīšanā, palielinātu skolēnu interesi par ķīmiju, dotu savu „pienesumu” zināšanu veidošanā, prasmju nostiprināšanā, attieksmes veidošanā un attīstībā.

2012. gada 9. oktobrī