Sākotnējos priekšstatos par vielām, ko izvirzīja Lavuazjē, neietilpa normālie sāļi. Vēlāk, atklājot hloru un bromu, viennozīmīgi tika secināts, ka ir atklāta jauna elementu klase – halogenīdi. Tas noveda pie secinājuma, ka fluorūdeņražskābes sastāvā ir fluorīdjons, kas periodisko elementu rindā tika ievietots pirms visiem citiem halogenīdiem, taču brīvā veidā to nebija iespējams izolēt, jo F2 ūdenī sadalījās pat ļoti zemās temperatūrās, bet HF nav elektrolīts. Taču Moisāna tehniskie uzlabojumi palīdzēja iegūt F2 nepārtrauktā plūsmā un pilnā mērā izpētīt tā īpašības.
Ādolfs von Baijers veltījis vairāk kā 50 gadus gan teorētiskās, gan praktiskās organiskās ķīmijas attīstībai, 20. gs. sākumā sniedzot lielu ieguldījumu gan teorētiķiem, gan tālaika praktiķiem – uzņēmējiem.
Zviedru zinātnieka S. Arēniusa darbi liek pamatus ļoti daudziem ķīmiskiem pieņēmumiem, atklājumiem un teorijām, kas pastāv arī mūsdienās. Svarīgākais darbs šajā jomā ir Arēniusa disociācijas teorija. Lai arī mūsdienās daļa zinātnieka atklājumu ir papildināta vai pat aizstāta ar modernākiem atklājumiem, Arēniusa darbs noteica ķīmijas attīstību daudzās nozarēs teju gadsimta garumā.
E. Fišera pētījumi lika pamatus mūsdienās jau ierastajai sintētiskai organisku vielu iegūšanai no vienkāršām izejvielām. Liels uzsvars tika likts un cilvēka mazāku atkarību no dabas svarīgu vielu ieguvē. Zinātnieks atklāja veidu, kādā sintezēt kofeīnu, teofelīnu u.c. svarīgas vielas no purīna un tā atvasinājumiem, kā arī darbojās cukuru pētniecības jomā.
Holandiešu zinātnieks Jakobs van’t Hofs bija pirmais, kurš spēja zinātniski pamatot kopš 19. gs. vidus pazīstamu parādību – osmotisko spiedienu. Šis spiediens ir pamatā daudzām augu, dzīvnieku un cilvēka dzīvības funkcijām un mūsdienās ir vitāli svarīgs īpaši medicīnas un veselības jomās.
