Ar vācu ienākšanu 12. gs. beigās saistīta kaļķu ražošana Latvijā. Bīskapa Meinharda ataicinātie Gotlandes akmeņkaļi 1185. gadā uzcēla Ikšķilē pirmo mūra baznīcu, bet 1186. gadā arī pirmo mūra pili.

Kaļķus (CaO + MgO) ieguva no vietējā dolomīta (CaCO3 • MgCO3), to apdedzinot lauku krāsnīs 1000°C temperatūrā:

CaCO3 • MgCO3→ CaO + MgO

Dedzinātos kaļķus aplejot ar ūdeni, notika kaļķu veldzēšanās jeb «dzēšana». Attīstījās liels siltuma daudzums un tie saira pulverī.

CaO + MgO + 2H2O → Ca(OH)2 + Mg(OH)2 + Q

Dolomītkaļķus kopā ar smiltīm un granti lietoja akmens sasaistīšanai. Cietējot gaisā ogļskābās gāzes klātbūtnē, izdalījās ūdens un java pārvērtās akmenscietā materiālā.

Ca(OH)2 + Mg(OH)2 + 2CO2 → CaCO3 + MgCO3 + 2H2O

Livonijā 13. gs. uzcēla 13, 14. gs. — 30, 15. gs. — 23, 16. gs. — 8 mūra pilis. To celšanai visvairāk izmantoja dolomītkaļķus, kas iegūti no dolomīta. Tas sastopams gandrīz visā Latvijā un atsedzas Daugavas, Gaujas, Lielupes, Ventas, Abavas u.c. upju krastos. Kalcija kaļķus (CaO), kurus ieguva no šūnakmens (CaCO3), izmantoja Cēsu un Raunas pils celtniecībā, bet no Kurzemes kaļķakmens (CaCO3) — Saldus, Embūtes un Valtaiķu pils celtniecībā.

Dolomītkaļķi plaši pielietoti Rīgas celtniecībā. Tie izmantoti Rīgas aizsargsienas, Jura, Doma, Pētera, Jēkaba baznīcu un Rīgas pils celtniecībā.

Ķieģeļus celtniecībā Latvijā sāka pielietot 13. gs. No vietējiem māliem izveidoja jēlķieģeļus, kurus žāvēja nojumēs vai atklātā laukā un apdedzināja primitīvos lauku cepļos 1000°C temperatūrā. Pirmajās vācu pilīs, kas celtas no dolomīta vai laukakmeņiem ar ķieģeļiem izmūrētas galvenokārt logu un durvju ailes. Pirmā pils, kuras celtniecībā sienām izmantoti ķieģeļi, ir Turaidas pils. No ķieģeļiem 13. gs. Rīgā celtas Pētera, Doma un Jāņa baznīcas. 14. un 15. gs. darbojušās vairākas pastāvīgas Rīgas ķieģeļnīcas.

Livonijā turpināja attīstīties darvas un kokogļu iegūšana, dzelzs kausēšana un ādu apstrāde. Plaši izplatīts bija viegli apreibinošais miežu dzēriens — alus.

Līdz 14. gs. vidum Livonijā attīstījās tikai tā sauktā amatnieciskā ķīmija — tika gatavoti māla trauki, dedzināta darva un kokogles, iegūta dzelzs, kaļķi utt., bet amatniekiem nebija nekādu teorētisku priekšstatu par viņu īstenotajiem ķīmiskajiem procesiem.

Pirmie elementāri (atbilstoši tālaika līmenim) teorētiskie priekšstati par ķīmiskajiem procesiem bija senajiem aptiekāriem. Pirmā aptieka Rīgā (un arī tālaika Livonijā) atvērta 1357. gadā. Tā atradusies līdzās rātsnamam un tāpēc saukta par Rātsaptieku (vēlāk arī par Lielo aptieku). Kādi ķīmiskie eksperimenti un pētījumi veikti pirmajās Latvijas aptiekās, par to ziņu ir maz. 14. — 18. gs. aptiekas ievērojami atšķīrās no mūsdienu aptiekām. 14. — 17. gs. aptiekas dažreiz ir vadījuši ārsti. Viņi ne vien gatavojuši zāles, bet arī audzējuši aptieku dārzos dažādus ārstniecības augus zāļu gatavošanai. Aptiekās gatavotas ne tikai zāles, bet arī vārītas ziepes, lietas sveces, ražots šaujampulveris un tinte, kā arī alkoholiskie dzērieni. 1600. gadā Rīgas rāte aizliegusi turēt pie aptiekām vīna pagrabus. Atklājās arī, ka nav lietderīgi, ja ārsts un aptiekārs ir viena persona. 17. gs. nostiprinājās uzskats, ka «aptiekārs ir tikai ārsta pavārs». Ar pavāra mākslu gan nekādi negribas saistīt dažus medikamentus, ko pārdeva tālaika aptiekās, piemēram, miroņa kaulus, vilka zarnas, spirtu, kurā mērcēts cilvēka galvaskauss un tamlīdzīgi [1.5].

Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Ķīmijas vēsture Ķīmijas attīstība Latvijā 1.2. Ķīmija Livonijā (1200. - 1561.)