Fizikālajā ķīmijā divdesmitajos gados pētījumi arī notika Mečeslava Centneršvēra vadībā. Īsi pirms kara M. Centneršvērs bija sācis pētīt metālu šķīšanu skābēs. Divdesmitajos gados viņš šos pētījumus turpināja kopā ar Mārtiņu Straumani, Vilhelmu Zablockiju un Valteru Vītandu. Šie pētījumi guva atzinību un 1927. gadā vācu korozionists Alfrēds Tīls M. Centneršvēra grupu nosauca par „Baltijas skolu”. Baltijas skolas galvenie nopelni ir: sešu metālu (Zn, Mg, Al, Cd, Fe, Sn) šķīšanas izpēte četrās skābēs (H2SO4, HCl, HBr, HJ); toreizējās metālu korozijas teorijas (lokālelementu teorijas) pilnveidošana un atziņa, ka tīru metālu šķīšana skābēs ir heterogens ķīmisks process, bet sakausējumu šķīšana skābēs – elektroķīmisks process.

Trīsdesmitajos gados metālu korozijas pētījumi turpinājās M. Straumaņa vadībā.
M. Straumaņa līdzstrādnieki šajā periodā bija Aleksandrs Luge, Elmārs Ence, Jānis Bormanis un Nikolajs Brakšs. Viņu pētījumu rezultātā izdevās tālāk pilnveidot metālu korozijas teoriju, uzlabojot korozijas ātruma aprēķināšanas formulu.

Divdesmitajos gados otrs M. Centneršvēra pētījumu virziens bija sāļu termiskā disociācija, t.i. vielas sadalīšanās karsējot. M. Centneršvēra vadībā Leonīds Andrusovs izpētīja kadmija karbonāta disociāciju, Boriss Bružs – magnija un sudraba karbonāta, Gustavs Falks un Abrams Averbuhs – svina karbonāta, Jānis Krustiņsons – cietas vielas grauda lieluma ietekmi uz sadalīšanās procesu. Trīsdesmitajos gados šo M. Centneršvēra pētījumu virzienu turpināja Jānis Krustiņsons. Viņš izpētīja kobalta un dzelzs (II) karbonāta disociāciju, kā arī svina (IV) oksīda un hlorīda termisko disociāciju, mangāna savienojumu termiskos stabilitāti un urīnvielas pārveidošanos karsējot.

Alfrēda Petrikalna darba lauks bija fotoķīmija. Viņš pētīja fotokatalītisku joda reducēšanu un dažādu vielu molekulāros spektrus.

M. Straumanis 1931. gadā par Rokfellera fonda un Latvijas Universitātes piešķirtajiem līdzekļiem Ķīmijas fakultātē iekārtoja Rentgenstaru laboratoriju. Tā bija paredzēta vielu struktūras pētījumiem. Kopā ar Alfrēdu Ieviņu 1935. gadā viņi publicēja jaunas, precīzākas rentgenstruktūras analīzes metodes apsrakstu. Jauno metodi nosauca par asimetrisko un tā deva apmēram 10 reizes precīzākus rezultātus nekā citas tā laika rentgenstruktūranalīzes metodes. Nosakot režģa konstantes tīram alumīnija un nātrija hlorīdam, viņi panāca precizitāti ±0,00002 Å (2·10-15 m = 2fm).

Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Ķīmijas vēsture Ķīmijas attīstība Latvijā 2.6.2. Fizikālā ķīmija