Neorganiskajā ķīmijā divdesmitajos gados pētījumus vadīja profesors Mečislavs Centneršvērs. Viņa vadībā Kārlis Štrenks no sudraba fluorīda un sēra ieguva līdz tam neaprakstītu samērā nestabilu gāzi – sēra fluorīdu (S2F2). Viņš noteica tās sastāvu un molmasu un noskaidroja, ka šīs gāzes pētniecību ieteicams veikt nerūsējošā tērauda aparatūrā, jo stikla aparatūrā sēra fluorīds iedarbojas ar stiklu un veidojas dažādi piemaisījumi.

Trīsdesmitajos gados Jānis Krustiņsons pētīja niķeļa karbonāta pagatavošanu un iegūto produktu sastāvu. Mārtiņš Strautmanis bija fakultātei ieguvis rentgenstuktūras analīzes iekārtu un izvērsa pētījumus ar šo iekārtu. Kopā ar K. Štrenku viņš noskaidroja, ka alvas (II) oksīda krāsa saistīta ar virsmas stāvokli. Gludi SnO kristāli ir zili pelēki, bet ar raupju virsmu – sarkanbrūni. Kopā ar Arvīdu Cīruli rentgenogrāfiski pierādīja, ka dzeltenais un sarkanais vara (I) oksīds atšķiras tikai ar graudu lielumu (dzeltenajam tas ir mazāks).

Viņi ieguva un izpētīja arī vairāk kā 50 jaunus dzīvsudraba un vara kompleksos savienojumus. Tajā skaitā bija arī azīdi. Tie ir slāpekļūdeņražskābes (HN3) sāļi. Daudzi no tiem ir ļoti jūtīgi un no pieskāriena vai berzes sadalās ar sprādzienu. Tika iegūts un izpētīts arī vara azīds [Cu(N3)2], viena no spēcīgākām iniciālsprāgstvielām.

Augusts Ķešāns pētīja slāpekļskābes iedarbību uz dažiem metāliem un metālu sulfīdiem. Viņš noskaidroja, ka metālu oksidēšanos ar slāpekļskābi stipri palēnina hidrazīns (N2H4) un slāpekļūdeņražskābe.

Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Ķīmijas vēsture Ķīmijas attīstība Latvijā 2.6.1. Neorganiskā ķīmija