Etanols (C2H5OH) ikdienā pazīstams kā etilspirts. Latvijā to ieguva no kartupeļiem, arī no melases un labības – kviešu un rudzu graudiem.

Kartupeļu cieti pārcukuroja ar nekaltētu iesalu, jo zaļā izdiedzētā miežu iesalā ir vairāk diastāzes nekā kaltētā.

(C6H10O5)n + nH2O → nC6H12O6

Spirta iegūšanai kartupeļus sutināja ar tvaiku, pēc tam raudzēja.

C6H12O6 → 2C2H5OH + 2CO2

Lai aizkavētu alkohola izdalīšanos tvaika veidā, ogļskābo gāzi laida cauri ūdenim, kurā alkohols izšķīda. Iejavu raudzējot, ieguva 9-11 % spirtu. Teorētiski no 100 kg cietes jāiegūst 57 kg vai 71,6 litri C2H5OH, faktiski ieguva 67 litrus, jo daļa cietes (4 %) nepārrūga, bet daļa pārvērtās pienskābē CH3CHOHCOOH, etiķskābē CH3COOH un glicerīnā C3H5(OH)3.

Iejavu, kurā spirts ir maisījumā ar citām vielām, pārdestilēja. Destilācijai lietoja deflegmācijas šķīvveida kolonnas. Tvaiks kondensējās uz šķīvjiem. No apakšas nākošais tvaiks iztvaicēja daļu sākotnējā kondensāta, palielinot koncentrāciju uz augšējiem šķīvjiem, uz kuriem koncentrācija sasniedz 90-91 % etanola un ap 0,5 % augstāko spirtu.

Degvīna pagatavošanai spirtu rektificēja, atdalot sīveļļas, kuru sastāvā ir amilalkohols C5H11OH, butilalkohols C4H9OH, propilalkohols C3H7OH, aldehīdi, organiskās skābes un glicerīns C3H5(OH)3. Rektificētais spirts sadalās frakcijās. Pirmā un trešā frakcijā ir 3. un 2. šķiras spirts, vidējā jeb otrā frakcijā – 1. šķiras spirts. Tā kā degvīna, liķiera un citu alkoholisko dzērienu smaržai un garšai ir izšķiroša nozīme, rektificēto spirtu vēl tīra, laižot caur aktīvo ogli. Rektificētā spirta koncentrācija nepārsniedz 95,57 %. Absolūto jeb 100 % etanolu iegūst, vārot rektificēto spirtu ar neveldzētajiem kaļķiem (CaO).

Rektificēto spirtu atšķaidot ar ūdeni, iegūst 30-45 % degvīnu. Nostādinot spirtu uz dažādām ogām, saknēm un zālēm un pievienojot cukuru, iegūst liķierus un balzāmus, arī "Rīgas melno balzāmu".

Latvijā 1921./1922. gadā ieguva 3121 tūkstoti litru spirta, izlietojot 23188 tonnas kartupeļu un 2578 tonnas iesala, 1930. gadā – 5618 tūkstošus litru spirta, izlietojot 42123 tonnas kartupeļu un 2476 tonnas iesala. 1938. gadā ieguva 11803 tūkstošus litru spirta, izlietojot 93750 tonnas kartupeļu un 5087 tonnas iesala. Vēl spirta ražošanai izmantoja labību - 1935. gadā 7454 tonnas.

1919. gadā Latvijā ieviesa spirta un degvīna tirdzniecības valsts monopolu, bet ražošana palika privātuzņēmēju rokās. Spirta ražošanas uzņēmumi bija nelieli. Tie vidēji darbojās 147 dienas gadā, parasti no oktobra līdz martam, pārstrādājot kartupeļu ražu. Trīsdesmitajos gados tajos bija nodarbināti ap 560 strādnieku. No 1932. līdz 1938. gadam darbojās 50-61 spirta dedzinātavas, no tām 17-20 Vidzemē, 18-20 Kurzemē, 12-14 Zemgalē un 3-7 Latgalē. Uzņēmumi bija vienmērīgi sadalīti pa visu valsti. Tas atviegloja izejvielu – kartupeļu un labības piegādi spirta brūžiem un labāku ražošanas atlikuma – šķiedeņa jeb brāgas izmantošanu lauksaimniecībā. Lielākie uzņēmumi: Aizputes, Jaunpagasta, Pūres, Stendes, Strazdes, Kalkūnes un Vandzenes spirta dedzinātavas. Volfšmita fabrikā Rīgā bez rektificētā spirta ieguva arī raugu.

Spirta patēriņš Latvijā pieauga no 1291914 litriem 1921./1922. gadā līdz 3115496 litriem 1930./1931. gadā. 1938./1939. gadā no patērētiem 9856774 litriem degvīnam izlietoja 4485245 litrus (45,5 %), degvielas piejaukumam 4253959 litrus (43,2 %), denaturētam spirtam 581358 litrus (5,9 %). Ievērojami mazāk patērēja medicīnai - 231920 litrus (2,3 %), tehniskām vajadzībām - 207396 litrus (2,1 %), liķieru pagatavošanai - 65440 litrus (0,7 %), eksportam - 31256 (0,3 %). No liķieriem iecienītākie bija upeņu un aveņu.