Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes asistents Arnolds Jirgensons (1906 - 2004) 1934. gadā Latvijas Piensaimnieku centrālajā savienībā noorganizēja Ķīmijas nodaļu, kurā uzsāka kazeīna plastmasu – galalīta ražošanu.

Kazeīna plastmasu ražošanai nederēja parastais ar pienskābi vai sērskābi izgulsnētais kazeīns. Jālieto bija tā saucamais siera rauga kazeīns. Vajadzēja lauku pienotavas apmācīt izgatavot jēlkazeīnu jeb tehnisko biezpienu no vājpiena ar iespējami mazu tauku procentu un noorganizēt tā nogādi svaigā veidā uz Rīgu. Pienotavu skaits, kas izgatavoja jēlkazeīnu 1936. gadā pieauga no 39 līdz 98, bet 1937. gadā - 127.

LPCS Ķīmiskajā fabrikā, kuru iekārtoja vecās Baltijas vagonu fabrikas noliktavas korpusā Valmieras ielā 2, blakus Rīgas Piena centrālei, izveidoja 3 ražotnes: kazeīna, kazeīna plastmasu un ķīmisko palīglīdzekļu ražošanu lauku pienotavām. Fabrikā strādāja 30-40 darbinieku. Kazeīna plastmasas ražoja stieņu un plākšņu veidā 80 dažādās krāsās un musturos. Ar tām apgādāja vietējās ķemmju, pogu, rotaslietu un sadzīves priekšmetu ražotnes. 1937. gadā ap 20 % produkcijas ar nosaukumu "Lettoid" eksportēja uz Lietuvu, Poliju un Holandi. Pavērās tirgus arī Beļģijā un Turcijā. 1938. gadā, kad kazeīna cenas pasaules tirgū kritās zem 50 % no iepriekšējām, fabrika kazeīna produkcijas ražošanas daudzumu samazināja, bija spiesta pazemināt cenas un meklēt ceļus jaunu kazeīna šķirņu apguvē. Veica priekšdarbus, lai uzsāktu tekstilkazeīna "Lanital" (Lana Italian – Itālijas vilna) ražošanu pēc Milānas firmas "Sprila viscosa" patenta. Veda sarunas par iespējām piegādāt viņiem Latvijā izgatavoto tekstilkazeīnu vai ražot kazeīna vilnu Latvijā. Tekstilkazeīns no citiem kazeīna veidiem atšķīrās ar lielu tīrību un zemu pelnu saturu. To panāca jēlkazeīnu izgulsnējot ar lielu skābes pārākumu. Liela daļa minerālvielu izšķīda skābē.

No lauku pienotavām saņemto siera rauga kazeīnu Rīgā šķiroja, ja vajadzēja – pārmazgāja, samala un žāvēja. Pēc tam maisītājā samaisīja ar nelielu ūdens piedevu, mīkstinātājiem un citām piedevām graudainā mitrā masā.

No masas īpašās gliemežveida spiedpresēs, kur tā plastificējās un homogenizējās, ieguva kazeīnu plākšņu vai stieņu veidā. Tālāk stieņus vai plāksnes uz zināmu laiku iemērca formaldehīda (HCHO) vannās, pēc tam žāvēja. Kazeīna plastmasu vērtīgākās īpašības bija krāsu spilgtums un viegla mehāniskā apstrāde, negatīvā – nepadošanās presēšanai veidņos.

Fabrika bez kazeīna plastmasām ražoja arī sālskābes un pienskābes kazeīnu, kuru piegādāja vietējām finieru, līmes un papīrfabrikām; piena analīzēm vajadzīgo amilalkoholu, insektu iznīcināšanas līdzekli "Mušmire" un dažādus tīrīšanas līdzekļus.

II Pasaules karam sākoties, 1939. gadā fabrikai tika nogriezts kazeīna plastmasu eksporta ceļš uz ārzemēm. Trūka arī izejvielu. Fabrika pārņēma uz Vāciju izceļojušā A. G. Rūtenberga (Ruhtenberg) sausās koka destilācijas fabriku Ganību dambī.

Šī rūpnīca ražoja arī metilspirtu (CH3OH), no kura savukārt ieguva formaldehīdu, kas nepieciešams kazeīna plastmasu ražošanai.

1940. gadā, politisko pārmaiņu dēļ, rūpnīcas tālākā attīstība apsīka. Sausās koka destilācijas rūpnīcu atdalīja kā atsevišķu uzņēmumu "Metils". Fabrika sašaurinātos apstākļos turpināja darboties vācu okupācijas laikā (1941 - 1944) [2.13.].

Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Ķīmijas vēsture Ķīmijas attīstība Latvijā 2.4.30. Kazeīna plastmasas