Pirmā Pasaules kara laikā Latvijas gumijas fabrikas evakuēja uz Krieviju. Pēc kara gumijas rūpniecība Latvijā lielā mērā bija jārada no jauna, jo palikuši jau bija galvenokārt fabriku korpusi. Darbību neatjaunoja lielākais uzņēmums - gumijas fabrika "Provodņik", kas pirms kara pēc ražošanas apjoma ieņēma pirmo vietu pasaulē automobiļu riepu kameru un otro vietu - riepu ražošanā. Darbu neatjaunoja arī fabrika "Kaučuks".

"Provodņik" telpas Ganību dambī Latvijas laikā daļēji stāvēja dīkā, bet pēc Otrā Pasaules kara tajās iekārtoja Rīgas elektromašīnu fabriku.

Gumijas izstrādājumu ražošanu Latvija atjaunoja 1920. gadā, kad sāka darboties fabrika "Varonis". Sākumā tā bija sāka darbnīca ar četriem strādniekiem šaurās palīgtelpās. Uzņēmumam paplašinoties 1924. gadā tas savāca no paputējušām Rīgas gumijas fabrikām tur palikušās iekārtas un pārgāja uz bijušās adatu fabrikas "Binks un kompānija" telpām Brīvības ielā 149. Fabrika ražoja gumijas apavus, tehniskos gumijas izstrādājumus, gumijas caurules, bērnu rotaļlietas un velosipēdu kameras. 1925. gadā fabrika nodarbināja jau 152 strādniekus. No 1929. gadā "Varonis" ietilpa angļu-holandiešu sindikātā, kas piegādāja "Varonim" izejvielas ar noteikumu, ka tas neražos automobiļu riepas. "Varoņa" direktors no 1920. gada līdz 1940. gadam bija inženieris tehnologs Arturs Dinbergs (1887 - 1969), kas pirms tam bija strādājis par "A/s Kaučuks" laboratorijas vadītāju (1914 - 1916).

Uz fabrikas "Mündel" bāzes 1923. gadā izveidoja akciju sabiedrību Rīgas Gumijas manufaktūra "Kontinents". No bijušās gumijas fabrikas "Provodņik" "Kontinents" ieguva ražotni Lielā Nometņu ielā 59. "Kontinents " pieņēma darbā "Provodņik" speciālistus un 1924. gadā sāka ražošanu. Ražoja galvenokārt gumijas apavus. 1925. gadā fabrikā jau strādāja 407 strādnieki, bet 1928. gadā – ap 1200. Ražojumus eksportēja uz dažādām Eiropas valstīm un arī uz Tālajiem Austrumiem. Kopš 1938. gada fabrika saucas "Meteors".

1924. gadā holandiešu trests nodibināja A/s "Baltic India Rubber Company Quadrat". Firma uzbūvēja fabriku Ķengaragā Latgales ielā 228, kas sāka darboties 1925. gadā ar nosaukumu "Kvadrāts". Jau 1925. gadā tajā strādāja 348 strādnieki. 1928. gadā fabriku stipri plašināja un tā izvērtās par lielāko gumijas fabriku Baltijā. Nepieciešamo izejvielu – kaučuku firma saņēma no angļu – holandiešu kaučuka apvienības.

1929. gadā gumijas izstrādājumi veidoja 4,5% no Latvijas eksporta. Trīsdesmito gadu otrajā pusē eksporta apjoms samazinājās un līdz ar to samazinājās gumijas izstrādājumu izlaide. Ja 1929. gadā Latvijā izgatavoja 3,3 miljonus pāru gumijas apavu, tad 1936. gadā vairs tikai 1,8 miljonus.

1936. gadā ražoja vairāk nekā 132 tūkstošus divriteņu riepu un 68,5 tūkstošus metru gumijas cauruļu. No saražotās produkcijas 1936. gadā eksportēja 13%.

Lai no kaučuka iegūtu gumijas izstrādājumus, vulkanizācijai piejauca sēru. Pildvielas bija bārija sulfāts, krīts, cinka oksīds, svina oksīds (PbO), kaolīns, organiskās pildvielas – parafīns, eļļas, sveķi. Gumiju krāsoja ar cinka baltumu (ZnO), dzelzs oksīdu (Fe3O4), svina oksīdu (Pb3O4) un organiskām krāsvielām.

Vispirms kaučukā ar valčiem rūpīgi iemīcīja sēru, pildvielas, krāsvielas utt. Tad no iegūtās masas kalandros izveidoja plānas loksnes. No šim loksnēm izgrieza veidojamo izstrādājumu daļas, kuras uz atsevišķiem veidņiem vai liestēm sastādīja pa daļām, savienojumu vietās saspiežot. Pēc tam izstrādājumu virzīja uz vulkanizāciju [2.13.].