Pirms Pirmā Pasaules kara sērkociņu rūpniecība Latvijā bija koncentrēta akciju sabiedrības "V. Lapšins" rokās. Tai piederēja "Vulkāna " fabrikas Kuldīgā ar 700 strādniekiem, Liepājā ar 400 strādniekiem, Rīgā ar 130 strādniekiem un Daugavpilī ar  450 strādniekiem. Pēc kara atjaunoja "Vulkāna" fabrikas Kuldīgā, 15. maija ielā 45 un Liepājā, Feniksa ielā 4. 1924. gadā no jauna nodibināja fabriku "Stars" Daugavpilī, 1926.gadā – fabriku "Planēta" Rīgā, kuru vēlāk nosauca par "Vezuvu".

1930. gadā "Vulkāns" Kuldīgā pārtrauca sērkociņu ražošanu un pārgāja uz līmētā finiera un kokmateriālu izlaidi.

1928. gadā Latvijas sērkociņu fabrikas tika pakļautas zviedru sērkociņu trestam. No 1928. gada līdz 1938. gadam sērkociņu ražošana samazinājās 2,5 reizes, strādājošo skaits 4 reizes, apmierinot tikai vietējo patēriņu. 1938. gadā Latvijā patērēja ap 80 miljonus sērkociņu gadā. Caurmērā katrs iedzīvotājs izlietoja 6,27 sērkociņus dienā. Izlaida 45-50 mm garus un 2,2-2,5 mm resnus četrstūrainus - parafīnā un fosforskābē (H3PO4) impregnētus apšu koka skaliņu sērkociņus ar krāsainu lielāko tiesu melnu galviņu, kas saturēja kālija hlorātu (KClO3), sēru un līmi. Sērkociņu kārbiņas berzes virsmu veidoja sarkanais fosfors, antimona sulfāts, stikla pulveris un līme. Sērkociņu galviņu raujot gar kārbiņas malu atšķeļas fosfora daļiņas, kas saskaroties ar kālija hlorātu uzliesmoja un aizdedzināja ar fosforskābi un parafīnu impregnēto sērkociņu.