Līdz 1932. gadam būvģpsi ieguva tikai Paula Bēma fabrika Stopiņu pagastā Zeltiņos, kur lauza arī ģipšakmeni. Ģipšakmeni mala akmens dzirnās un dehidratēja vārāmos katlos 160°C temperatūrā. Vēlāk apdedzināšanai izmantoja arī nelielu rotācijas krāsni 1,8x9m ar ražību 0,4 t/stundā.

CaSO4 • 2H2O → CaSO4 • 0,5H2O + 1,5H2O

P. Bēma fabrika ražoja būvģipsi 4 – 5 tūkstošus tonnu gadā, kā arī ģipša sienu plāksnes.

K. Šmita Rīgas cementa fabrika eksportēja ģipšakmeni uz Angliju. Pirms tam atsijāja rupjās frakcijas. Fabrikā uzkrājās lieli smalko frakciju krājumi. To izmantošanai fabrikas vecajā korpusā 1934. gadā uzstādīja Lešē tipa konusveida dzirnavas, kur ģipšakmeni reizē mala un īslaicīgi apdedzināja 300 – 500°C temperatūrā. Būvģipša ražošana līdz ar to pieauga gandrīz trīs reizes. Trīsdesmito gadu otrajā pusē lielāko daļu saražotā būvģipša eksportēja – 1937. gadā pat 95%.

Tā kā pircējus neapmierināja būvģipša īsais saistīšanās laiks (ap 18 minūtēm), tad Latvijas Universitātes Silikātu tehnoloģijas laboratorijas privātdocents Jūlijs Eiduks (1904-1986) veica eksperimentus, lai atrastu efektīvus saistīšanās laika pagarinātājus. Viņš konstatēja, ka palēninātāji (retarderi) ir kazeīna olbaltumvielas vai to maisījumi ar kaļķiem un vārāmo sāli. Saistīšanās laiks palielinājās līdz 30 – 58 minūtēm. Uz šo pētījumu pamata Rīgas cementa fabrikā sāka izgatavot saistīšanās laika pagarinātājus "Kaukazs" un "Kakqua", kurus eksportēja uz Angliju. Ar jaunajiem saistīšanās laika pagarinātājiem 1938. – 1939. gadā tika izstrādāts apmetuma ģipsis "Hardwall".

K. Šmita Rīgas cementa fabrika izmantoja Nāves salas ģipšakmens lauztuvi un Salaspils Baltakmens lauztuvi. Fabrikas uzdevumā J. Eiduks veica Sauriešu ģipšakmens atradnes izpēti. Tās apguve deva iespēju četrkāršot ģipšakmens ieguvi [2.10.].