Pirmā Pasaules kara laikā kaļķu rūpniecība stipri cieta, sevišķi Daugavas krastos, pa kuriem gāja frontes līnijas. Kaļķu cepļu darbību atjaunoja lēni. Katlakalna kaļķu cepli tikai 1932. gadā.

Kalcija kaļķus jeb baltkaļķus (CaO) ieguva, apdedzinot kaļķakmeni (galvenā sastāvdaļa CaCO3).

CaCO3 → CaO + CO2 (1100 – 1200°C)

Dolmītkaļķus jeb pelēkos kaļķus (CaO + MgO) ieguva, apdedzinot dolomītu (CaCO3 • MgCO3)

CaCO3 • MgCO3 → CaO + MgO + 2CO2 (1000 – 1100°C)

Kaļķus veldzējot ar ūdeni, ieguva veldzētos jeb dzesētos kalcija kaļķus [Ca(OH)2] un veldzētos jeb dzesētos dolomītkaļus (Ca(OH)2 + Mg(OH)2).

CaO + H2O → Ca(OH)2 + Q
CaO + MgO + 2H2O → Ca(OH)2 + Mg(OH)2 + Q

Kalcija kaļķus lietoja telpu balsināšanai, cukura un ādu rūpniecībā, silikātķieģeļu ražošanai un mūrjavām, dolomītkaļķus – mūrjavām.

1932. gadā Jelgavas cukurfabrika izmantoja 40 tonnas kaļķu diennaktī, bet Krustpils cukurfabrika – 30 tonnas. Kopējā kaļķu izlaide 1939. gadā sasniedza 60 tūkstošus tonnu, no tiem 52,2 tūkstošus tonnu dolomītkaļķi un 7,8 tūkstošus tonnu baltkaļķi.

1939. gadā Latvijā bija 103 kaļķu cepļi [2.10.].