Betonu ieguva, cementam cietējot ar pildvielām (smiltīm, granti un šķembām) . 1938. gadā darbojās 8 nelieli betona uzņēmumi, kur strādāja 147 strādnieki. Rīgā lielākās bija Kārļa Nevermaņa "Asfalta un betona preču fabrika" Ganību dambī 14, Emīla Ulmaņa "Asfalta jumta segšanas un cementdarbu ražotne" Brīvības ielā 82, Rīgas Jūrmalā – Jāņa Šveriņa "Cementa izstrādājumu un jumta papes ražotne" Majoros, Rīgas ielā 8, E. un P. Zariņu "Būves un betona ražotne" Majoros, Jaunā ielā 72. Šīs darbnīcas izgatavoja betona stabus, trotuāra plāksnes, caurules, blokus un cementa ķieģeļus. Mehanizēti betonu ieguva tikai lielākajā Latvijas būvobjektā – Ķeguma hidroelektrostacijas celtniecībā, kur darbojās betona fabrika.

1938. gadā uzņēmumā "Rīgas ģipsis" Podraga ielā 1 uzsāka ražot gāzbetonu ar nosaukumu "Siporeks" (Si – silīcijs, po – porains, rekss – karalis). Gāzbetona sastāvdaļas bija cements, smiltis, alumīnija pulveris un ūdens. Cementam cietējot izdalījās Ca(OH)2, kuram reaģējot ar alumīnija (Al) pulveri izdalījās gāze – ūdeņradis (H2), kas pacēla masu.

Ca(OH)2 + 2Al + 2H2O → Ca(AlO2)2 + 3H2

Masu ievietoja metāla formās un cietināja autoklāvos 8 atmosfēru spiedienā 175°C temperatūrā [2.10.].

Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Ķīmijas vēsture Ķīmijas attīstība Latvijā 2.4.8. Betons un gāzbetons