Līdz 1935. gadam Latvijā mākslīgo šiferi (vāciski der Sehiefer), kas sastāv no portlandecemnta javas uz azbesta šķiedrām, ar nosaukumu eternits (no latīņu valodas aeternus – mūžīgs) ieveda no ārzemēm. Pirmo mēģinājumu tā ražošanai 1934. gadā uzsāka kāds Daugavpils uzņēmums. Šīferi nosauca par čačītu pēc uzņēmuma vadītāja Nikolaja Čačis uzvārda. Pasākums diemžēl bija neveiksmīgs: jau pirms ražošanas uzsākšanas uzņēmums nonāca maksāšanas grūtībās.

1935. gadā Zemkopības ministrija nodibināja Zemes departamenta nodaļu "Valsts mākslīgā šifera fabrika". Par tās vadītāju iecēla toreizējo lauksaimniecības būvniecības nodaļas vadītāju Albertu Voitu. Nopirka Daugavpils šīfera ražotnes iekārtu un Daugavas kreisajā krastā Podrega ielā 2, blakus Rīgas cementa fabrikai, 1935. – 1936. gadā uzcēla šīfera fabriku. 1936. gadā uzņēmums ar nosaukumu "Valsts mākslīgā šīfera fabrika" uzsāka darbu ar vienu veidojamo mašīnu. Tā diennakti deva ap 30 tūkstošiem nosacīto (40x40 cm) šīfera plākšņu. Otru Gaspari firmas šīfera veidošanas mašīnu ar jaudu 50 tūkstoši nosacīto plākšņu diennaktī uzstādīja 1938. gadā. Izlaida arī lielizmēra 250x120 cm plāksnes. Plāksnes ražoja sarkanos, pelēkos, zaļos un melnos toņos, ar pigmentu iekrāsojot visu masu. Galveno izejmateriālu – portlandcementu saņēma no Rīgas cementa fabrikas, bet azbestu – no Urāliem, Kanādas un Rodēzijas.

1938. gada pavasarī uzņēmumu pārveidoja par akciju sabiedrību "Šiferis". Par valdes priekšsēdētāju kļuva A. Voits, bet par padomes priekšsēdētāju Ķīmijas fakultātes privātdocents Pēteris Krūmiņš.

1938. un 1939. gadā Brocēnos, blakus jaunajai cementa fabrikai, uzcēla otru fabriku – modernu azbestcementa fabriku.

Uzstādīja mehanizētu lielformāta viļņotā šifera plākšņu iekārtu. Fabrikas iekārtas plānoja inženieris ķīmiķis Ernests Leja (1896 – 1982), ražošanas ēkas projektēja arhitekts Maksis Lucs, būvdarbus uzraudzīja būvinženieris Nikolajs Zoldners (1901-?). Jaunajā fabrikā paredzēja tādu izstrādājumu ražošanu kāda nebija iespējama Rīgā.

1939. gada pavasari par A/s "Šīferis" valdes priekšsēdētāju un direktoru rīkotāja kļuva būvinženieris Maksimils Grietēns (1905 - ?), bet par inženieri ķīmiķi Ernests Leja.

Rīgā pārkārtoja ražošanu. Sāka krāsaino azbestcementa plākšņu ražošanu, uzklājot tikai krāsaino virskārtu. Iekārtoja mehanizētas cietināšanas kameras. Bez šīfera plāksnēm izlaida ari kanalizācijas un ūdensvada caurules, jumta teknes, tvertnes, veidgabalus, uzmavas un blīvgredzenus.

1939. gadā Rīgā nodarbināja 140 – 150 strādniekus, Brocēnos – 60 strādniekus. Produkcijas kontroli un tehnoloģijas izstrādni veica labi apgādāta laboratorija. 1936. gadā Rīgas šifera fabrika izlaida 3,0 miljonus nosacīto plākšņu, 1939. gadā Rīgas un Brocēnu fabrikas kopā ražoja 13,7 miljonus nosacīto plākšņu. Daļu azbestcementa izstrādājumu eksportēja uz Lietuvu, Igauniju un Somiju [2.10.].