1923. gadā K. Šmita (C. Ch. Schmidt) Rīgas cementa fabrika Podragā atjaunoja ražošanu. Pirms kara ierastā krīta vietā izmantoja vietējos irdenos saldūdens kaļķiežus. Dažādais saldūdens kaļķiežu ķīmiskais sastāvs radīja grūtības to pielietošanā, bet nelielie krājumi neļāva izvērst ražošanu. Rīgas cementa fabrika nespēja apmierināt pieaugošo portlandcementa pieprasījumu.

Uzceļot Liepājas – Saldus – Jelgavas dzelzceļu, radās iespēja izmantot plašos Kurzemes permas kaļķakmens krājumus. Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes profesors Eižens Rozenšteins (1886-1933) ieteica izmantot Cieceres ezera krasta kaļkamens atradni pie Brocēniem. Šeit ir 9 – 13,5 metrus biezie kaļķakmens slāņi ar 85 – 94% kalcija karbonāta (CaCO3) un 0,7 – 1,5% magnija karbonāta (MgCO3) saturu. Par otru izejvielu portlandcementa ražošanai izvēlējās Ozolnieku pagasta "Lielērču" kvartāra slokšņu mālu atradni ar 6,5 – 7 m bieziem slāņiem.

Abu izejvielu noderību 1928. gadā pārbaudīja F. L. Šmita firma Kopenhāgenā. Pārbaude rādija, ka no šīm izejvielām var iegūt augstvērtīgu cementu. Vadoties no pārbaudes rezultātiem Rīgas cementa fabrika uzsāka Ciecers kaļķakmens un Ozolnieku mālu izmantošanu. Rīgas cementa fabriku rekonstruēja. 1926. gadā fabrika ražoja 17 438 tonnas, bet 1935. gadā 67 596 tonnas portlandcementa.

No 1936. gada, kad sāka būvēt Ķeguma hidroelektrostaciju un nodibināja Rīgas šīfera fabriku, varēja tālāk izvērst cementa ražošanu. K. Šmita Rīgas cementa fabrika 1936. gada februārī Cieceres kaļķakmens atradnes tuvumā pie Brocēnu dzelzceļa stacijas sāka būvēt Brocēnu cementa fabriku ar jaudu 60 tūkstošus tonnu gadā. 1938. gadā Brocēnu cementa fabrika sāka darbu. Brocēnu fabriku Latvijas laikā vadīja divi spējīgi latviešu speciālisti: direktors – inženieris mehāniķis Jēkabs Krūze (1896. – 1968.) un galvenais inženieris un laboratorijas vadītājs Kārlis Karlsons (1907. – 1962.). 1940. gadā Rīgas cementa fabriku un Brocēnu fabriku izveidoja par pastāvīgiem uzņēmumiem [2.10.].