Pēc Pirmā Pasaules kara Liepājas dzelzs un tērauda ražošanas un pārstrādes rūpnīca "Bekers un kompānija" atjaunoja darbību ar nosaukumu "A/s Ziemeļvakaru metalurģiskā un kuģu būves fabrika". Tā atradās Brīvības ielā 95. 1923. gadā tajā uzbūvēja Sīmensa krāsni (ietilpība 5 tonnas) tērauda ražošanai un stāvcepli – vagranku čuguna kausēšanai un kausējumu izgatavošanai. Pēc tam divas martena krāsnis (ietilpība 25 un 30 tonnas) tērauda ražošanai. Martena metode deva iespēju pārstrādāt tēraudā ne vien čugunu, bet arī dzelzs lūžņus. Mainot izejvielu attiecības ieguva dažāda sastāva tēraudu ar vēlamajām īpašībām. Fabrika gadā saražoja 33 000 tonnas dzelzs un tērauda lietņu un 500 tonnas pelēkā čuguna atlējumu. Lietuve deva līdz 20 tonnas smagus tērauda atlējumus un līdz 5 tonnas smagus čuguna atlējumus.

1931. gada modernizēja mehāniskās darbnīcas tērauda lējumu apstrādei. 1935. gadam paplašināja tērauda un čuguna lietuvi. 1935. gadā fabrikā darbojās: martena, velmēšanas, stiepļu, važu, dakšu, vīļu un mehāniskās nodaļas. No 1932. gada līdz 1936. gadam fabriku vadīja inženieris Jānis Ķerpe (1877 – 1942).

Pēc saimnieciskās krīzes 1932. gadā fabriku pārņēma Latvijas hipotēku banka, bet 1933. gadā arī Liepājas kara ostas darbnīcas. Metalurģiskā fabrika pārgāja valsts īpašumā ar nosaukumu "Liepājas drāšu fabrika", bet Kara ostas darbnīcas ar nosaukumu "Tosmāre".

1938. gadā "Tosmārē" strādāja 1114 darbinieki. "Tosmāre" veica kuģu remontu, vagonu, tiltu celtņu, tvaika katlu un lidmašīnu būves, izgatavoja lauksaimniecības un kūdras rokamās mašīnas, atlēja pelēkā un kaļamā čuguna detaļas. Tajā darbojās 2 vagrankas un elektriskā loka krāsns. Par "Tosmāres" direktoru iecēla ilggadīgo Kara ostas darbnīcu nodaļas vadītāju (1920 – 1938) Arnoldu Jansonu (1885 - ?) [2.9.]

Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Ķīmijas vēsture Ķīmijas attīstība Latvijā 2.4.1. Dzelzs un tērauds