Par minerālmēslu rūpniecības sākumu uzskata 1840. gadu, kad vācu ķīmiķis  Justus Lībigs (1803 – 1873) darbā «Ķīmija un tās pielietošana lauksaimniecībā un fizioloģijā» pierādīja, ka augi izmanto minerālvielas. Viņš pierādīja arī, ka Eiropas tīrumos minerālvielu daudzums ir nepietiekošs un tas ir zemo ražu cēlonis. Pēc Lībiga augiem nepieciešamo fosforu var piegādāt, kaulu miltus apstrādājot ar sērskābi. Šajā gadījumā kaulos esošo nešķīstošo Ca3 (PO4)2 pārvērš šķīstošā un augiem izmantojamā dihidrogenfosfātā Ca(H2PO4)2.

1842. gadā Anglijā uzbūvēja fabriku, kur ar sērskābi apstrādāja smalkdispersus fosforītus.

Ca3 (PO4)2 + 2H2SO4 → Ca(H2PO4)2 + 2CaSO4

Iegūto produktu [Ca(H2PO4)2 + 2CaSO4] nosauca par superfosfātu un sāka plaši izmantot kā fosfora minerālmēslu.

Rīgā pirmo kaulu miltu fabriku nodibināja 1864. gadā Karls Kristofors Šmits (Carl Cristophor Schmidt). No 1870. gada darbojās Riharda Tomsona (1839 – 1884) kaulu miltu fabrika, kura izgatavoja kompleksu fosfora, kālija un slāpekļa mēslojumu ar 10,85% P2O5, 11,05% K un 3,35% N saturu.

1892. g. Rīgas Politehnikuma absolvents Maksimiliāns Heflingers nodibināja Rīgas superfosfāta fabriku, kas saucās «M. Heflingers un kompānija». 1904. gadā to pārdēvēja par «A/S Milgrāvja ķīmiskā fabrika». Rīgas fabrika bija pirmā un lielākā superfosfāta ražotne Krievijā. Tā pārstrādāja ievestos fosforītus. Sērskābi ieguva no pirīta (FeS2). Fabrikas izaugsmē palīdzēja krievu ķīmiķis prof. Dmitrijs Mendeļējevs, kas panāca aizsargmuitas uzlikšanu importētajam superfosfātam.

1912. gadā fabriku pārdēvēja par «A/S Pirmā krievu superfosfāta fabrika Milgrāvī pie Rīgas». Tā 1913. gadā ražoja 196 tūkstošus tonnu superfosfāta resp. 28 % no Krievijā saražotas produkcijas. Vienlaikus parastajam superfosfātam, izlaida arī nedaudz divkāršo superfosfātu Ca(H2PO4)2 • H2O, kurā P2O5 saturs bija 45 % (parastajā ap 16 %).