19. gs. otrajā pusē izveidojās lielākās keramikas darbnīcas. 20. gs. sākumā lielākās bija M. Kuzņecova, P. Šternberga (Rīgā), I. Drandas (Smiltenē) un A. Cīruļa (Jelgavā) podniecības, kas izmantoja vietējos viegli kūstošos mālus. Latgalē tālu pazīstami kļuva Sīljāņu podnieki. Viņu traukus apdedzināja lauku cepļos (10., 11. att.).

10. attels. Lauku ceplis

11. attels. Vaļējā stāvceļa shēma
1 – trauku apdedzināšanas telpa, 2 – liesmu eja, 3 – cepļa klona atbalstīta stabs – «Stenders»

Lauku ceplī pirmajās trīs kārtās lika podu, ceturtajā vārāmos traukus un bļodas. Podos uz māla paliktņiem ievietoja krūzes un vāzes. Apdedzināja 18 – 20 stundas  950 – 1000°C temperatūrā [2.4].

Porcelāna un fajansa ražotni Drēlingbušā (toreizējā Dreiliņu pagastā) 1841. gadā nodibināja Sidors Kuzņecovs. To nosauca par «S. T. Kuzņecova fabriku». 1870-os gados to pārdēvēja par «M. S. Kuzņecova sabiedrību» (12. att.), jo par īpašnieku kļuva fabrikas dibinātāja dēls Matvejs Kuzņecovs.

12. attels. M. S. Kuzņecova pusfajansa ražotne (ap 1900 gadu)

Pēc «Der Technische Verein zu Riga» sniegtajām ziņām, 1874. gadā uzņēmums ražoja porcelāna un fajansa izstrādājumus 390000 rubļu vērtībā un nodarbināja 1010 strādniekus 3 meistaru vadībā. 1908. gadā strādnieku skaits sasniedzis 1838 cilvēku, bet saražoto izstrādājumu skaits 22 miljonu vienību. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijā ir saglabāti vairāki Kuzņecova fabrikas izstrādājumu komplekti.

1886. gadā Rīgas tirgotājs Jakobs Jesens Milgrabenā (Jaunmilgrāvī) atvēra savu porcelāna fabriku (13. att.)

13. attels. J. Jesena porcelāna fabrika 1901. gadā

Tā specializējās augstas kvalitātes izstrādājumu ražošanā, bet tiem trūka savas Rīgai raksturīgas «sejas», jo māksliniecisko noformējumu kopēja no Vācijas meistariem.

Pirmais pasaules karš uz ilgu laiku pārtrauca abu uzņēmumu darbību, jo tos evakuēja uz Krieviju un Ukrainu.