Latvijas farmācijas industrijas dzimšanas diena ir nosakāma visai precīzi – tas ir 1956. gada 20. decembris, kad Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas sēdē tiek pieņemts lēmums dibināt Organiskās sintēzes institūtu. Taču šim lēmumam ir diezgan gara priekšvēsture, kas nosaka, kādēļ tieši Latvija kļuva par Baltijas valstu farmācijas lielvalsti. Un, proti, šī lēmuma virzītājs bija akadēmiķis, ķīmiķis Solomons Hillers – personība, kuras dēļ farmācija attīstījās tieši Latvijā. Šis ebreju tautības zinātnieks dzimis Rīgā 1915. gadā, viņa vecāki savulaik ieceļoja Latvijā no Baltkrievijas – Grodņas un Belostokas.
Nākamā akadēmiķa tēvs Ārons Hillers bija ekonomists, kas strādāja par tirdzniecības aģentu un galošu veikala vadītāju akciju sabiedrībā "Kvadrāts". Tēvam kremta, ka viņš, neskatoties uz ekonomikas zinātņu kandidāta grādu, nav spējis iegūt pietiekami augstu sabiedrisko stāvokli, tādēļ dēlu viņš virzīja uz darbu rūpniecībā.
Taču Šlioma Hillers, kā dokumentos līdz 1941. gadam figurē Latvijas farmācijas tēvs, 1933. gadā, pretēji tēva gribai, iestājas Latvijas Universitātē un sāk apmeklēt organiskās sintēzes semināru, ko vada privātdocents Pauls Kalniņš. Droši vien tā ir liktenīga sakritība, taču P. Kalniņš savulaik ir bijis vācu ķīmiķa, Nobela prēmijas laureāta Friča Bergiusa laborants.
Bergiuss, starp citu, 1931. gadā saņēma Nobela balvu kopā ar Kārli Bošu par augsta spiediena ķīmisko metožu izstrādi; ar šo metožu palīdzību Otrā pasaules kara gados Vācijā tika ražota sintētiskā degviela no sasmalcinātām oglēm un spirta, un bez šiem izgudrojumiem Hitleru būtu izdevies sakaut daudz ātrāk.
Liktenim labpatīkas tā, ka S. Hillers kļūst par vienu no ļoti nedaudzajiem P. Kalniņa skolniekiem, un viņš 1941. gada 27. jūnijā, laikā, kad Rīgā jau gandrīz var sadzirdēt tuvojošās vācu armijas artilērijas kanonādi, aizstāv savu diplomdarbu. Tūlīt pēc tam viņš bēg no Rīgas, visa viņa ģimene un radi iet bojā kara gados Rīgas geto.
Viena cilvēka loma vēsturē
Pēc kara un atgriešanās Latvijā Hillers strādā Mežsaimniecības problēmu institūtā un pēta gauži prozaisku problēmu – kā pārstrādāt lauksaimniecības atkritumus. Tā vietā, lai ieteiktu vienkārši sapūdēt visus šos kukurūzas kacenus, saulgriežu čaumalas, koksnes skaidas, kokvilnas pogaļas un citus savu zinātnisko pētījumu objektus, Hillers saskata iespēju iegūt no tiem furfurolu, bet furfurols ir izejmateriāls vairāku medikamentu grupu ražošanai. Tieši no šīs iniciatīvas Rīgā pamazām sāk attīstīties furānu ķīmija, medicīniskā ķīmija un katalītiskā sintēze, pateicoties tai, Rīgā tiek izveidota visas PSRS Pentozānsaturošo izejvielu pētīšanas un izmantošanas padome, kas kļūst par vēlākā Organiskās sintēzes institūta aizmetni.
Tad nāk Ņikitas Hruščova varas gadi ar idejām par visas tautsaimniecības ķimizāciju, no Rietumiem neatkarīgas zāļu ražošanas industrijas izveidi un nepieciešamību attīstīt perifērijā esošās PSRS teritorijas. Un šajā situācijā Latvija, kurā jau attīstās dažādi ar organisko ķīmiju saistīti pētījumu virzieni un kurā ir ķīmiķis, kurš māk Maskavas zinātniskos bosus pārliecināt par savu taisnību un pārvērst zinātniskos pētījumus praktiskos rezultātos, izrādās īstā vieta, kur uzsākt šādus pētījumus un ražošanu.
Un tā 1957. gadā sāk darboties Latvijas farmācijas industrijas smadzeņu centrs – Organiskās sintēzes institūts, bet Solomons Hillers ir tā pirmais direktors. Par šīs organizācijas milzīgo nozīmi PSRS liecina fakts, ka Padomju Savienības perioda nogalē, pagājušā gadsimta 80. gados, Organiskās sintēzes institūta sienās tiek izgudrotas katras ceturtās PSRS teritorijā radītās zāles. Arī pirmie šīs industrijas giganti – Olainē esošie uzņēmumi "Olainfarm" un "Biolar" – ir S. Hillera iniciatīvas un prasmes "izsist" vajadzīgo Maskavā rezultāts.
Latvijas farmācijas tēva diezgan riebīgā rakstura dēļ, par kuru vairāki viņa kolēģi ķīmiķi izteikušies kā par "nelietīgu, nepārtraukti intriģējošu konjunktūristu", kā arī negatīvās lomas dēļ, kuru viņš nospēlējis vairāku savu kolēģu un padoto dzīvē, Latvijas neatkarības gados Hillera nopelni farmācijas attīstībā ir tikuši mazināti.
No otras puses raugoties, vairums spožāko Latvijas ķīmiķu, vēlākie zinātnisko organizāciju un uzņēmumu vadītāji, sākuši zinātnisko karjeru tieši viņa vadībā, un, lielā mērā pateicoties viņam, Organiskās sintēzes institūts padomju stagnācijas gados bija viena no tām Latvijas vietām, kurā valdīja relatīva brīvdomība. To visu novērtējot, kopš 2005. gada Latvijas Zinātņu akadēmija kopā ar Organiskās sintēzes institūtu (OSI), Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu un studiju centru un AS "Grindeks" pasniedz Solomona Hillera balvu biomedicīnā par izciliem sasniegumiem šajā jomā, atzīstot viņa nenoliedzamo ieguldījumu šī zinātniskā virziena attīstībā Latvijā. Arī viņš pats kļūst par vienu no pirmajiem Latvijas farmācijas panākumu kaldinātājiem, esot līdzautors apmēram 60 dažādu preparātu izstrādē.
Lai gan OSI darbības būtība PSRS gados galvenokārt bija centieni atrast metodes, kā varētu resintezēt, proti, citām metodēm saražot jau pazīstamus Rietumu medicīniskos preparātus (tā ir legāla zinātniska darbība!), tomēr šīs darbības rezultātā radies, piemēram, arī slavenais oriģinālais pretvēža preparāts ftorafūrs, kuru joprojām izmanto Japānā un kas ir vienīgās Latvijā radītās zāles, kas iekļautas visās ķīmijas enciklopēdijās un farmācijas rokasgrāmatās, arī to līdzautors ir S. Hillers.
Liktenim labpatīkas ļauni pajokot par S. Hilleru viņa mūža nogalē, jo viņš 60 gadu vecumā mira no vēža un paša radītais ftorafūrs viņam palīdzēt nespēja, jo nebija paredzēts cīņai ar vēža šūnām aizkuņģa dziedzerī, kas bija ļaundabīgo šūnu perēklis zinātnieka ķermenī.
Latvijas farmācijas industrijas lielākais slavas brīdis tomēr pienāk pagājušā gadsimta 70. gados, kad Hillers jau miris, un ironiskā kārtā arī tas saistīts ar atkritumiem. Jāpiebilst, ka ķīmijas vēsturē šāda saistība ir vērojama visai bieži. Šoreiz gan bija iesaistīti citi atkritumi – dimetilhidrazīns, kas ir viena no šķidrās raķešu degvielas sastāvdaļām.
PSRS militārajos poligonos Irkutskā šis pēc zivīm un amonjaka pretīgi smirdošais un ļoti indīgais brūnais šķidrums bija uzkrāts tūkstošiem tonnu apjomā, un OSI bija uzdots izdomāt, ko ar to darīt.
Tā laika S. Hillera aspirants, vēlākais Organiskās sintēzes institūta direktors un pašreizējais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ivars Kalviņš kopā ar savu kolēģu grupu pētīja šo vielu gadiem ilgi. Sākotnēji bija domāts pārstrādāt to lopbarības piedevās, taču pakāpeniski radās doma ražot no tā medikamentus. Tā no raķešu degvielas atkritumiem dzima vēža ārstēšanas medikaments leakadīns un Latvijas farmācijas industrijas slavenākais izgudrojums – mildronāts. Ar ko tas kļuva tik slavens?
Mildronāts liek cilvēka organismam enerģijas ieguvei pārslēgties no tauku šķelšanas uz ogļhidrātu šķelšanu, šajā procesā radot par apmēram 12–15% vairāk enerģijas un palīdzot elpot, jo ietaupa šajos procesos izmantoto skābekli.
Tam ir liela loma gan atveseļošanās laikā no dažādām sirds un asinsvadu slimībām, gan arī sportisko rezultātu uzlabošanā, tādēļ mildronāts ātri iekaroja milzu popularitāti PSRS, taču 2017. gadā to iekļauj sportistiem aizliegto vielu sarakstā.
Pašam "Mildronātam" un tā ražotājam "Grindekam" šis skandāls un publicitāte, kas bija saistīta ar pasaulslavenās krievu tenisistes Marijas Šarapovas organismā atrasto vielu, kura rezultātā tiek pieņemts aizliedzošs Pasaules antidopinga aģentūras lēmums, komerciāli gan nāk tikai par labu, jo visa pasaule uzzina, cik efektīvs šis līdzeklis ir.
Salauzta divās daļās
Pagājušā gadsimta 90. gados PSRS par prieku latviešiem izlaiž garu un Latvijas farmācijas industrija attopas pavisam citā pasaulē, kurā ir nevis monopolists virknes preparātu ražošanā aizsargātā tirgū, bet gan mazs dalībnieks cīņā ar ļoti lieliem, bagātiem un konkurētspējīgiem pasaules uzņēmumiem. Nepārvaramie tirgus spēki nosaka nepieciešamību pēc uzņēmumu privatizācijas, un, tikai pateicoties tai, Latvijas farmācijas ražošanas sadaļa izdzīvo atšķirībā no citiem uzņēmumiem, kas tika uzskatīti par Latvijas rūpniecības mugurkaulu – "VEF", "RAF", "Radiotehnika" u.c.
Proti, Olainē esošo "Latbiofarm" faktiski privatizē Valērijs Maligins un pārdēvē par "Olainfarm", savukārt uz OSI struktūrvienības – Eksperimentālās rūpnīcas – bāzes, to privatizējot un pievienojot tai vēl vairākas citas OSI sastāvdaļas, dzimst šobrīd lielākais farmācijas uzņēmums Baltijā – "Grindeks", kuru izveido Kirovs Lipmans. Organiskās sintēzes institūts izdzīvo un, pateicoties ļoti spēcīgai vadībai, spēj attīstīties gan zinātniski, gan ļoti veiksmīgi arī komerciāli – tā joprojām ir Latvijas spēcīgākā zinātniskā organizācija, kas cieši iesaistīta pasaules farmācijas industrijas pētījumos.
Taču vienlaikus kapitālisma ekonomikas spēki salauž Latvijas farmācijas industriju divās daļās, un šīs daļas joprojām nevienam vēl nav izdevies salīmēt atpakaļ. Proti, Organiskās sintēzes institūts iesaistīts farmācijas oriģinālpreparātu pētījumos, kur vienu jaunu zāļu radīšana izmaksā apmēram 500 miljonus līdz vienu miljardu ASV dolāru, un, boksa kategorijās izsakoties, tas ir smagsvars. Savukārt Latvijas ražojošie farmācijas uzņēmumi, kuru flagmaņi ir "Grindeks" un "Olainfarm" koncerni, ir, jau atkal runājot boksa žargonā, "spalvas svarā" – to apgrozījumi ir 100–165 miljonu eiro robežās, bet peļņa 16–29 miljonu eiro robežās, kas farmācijas pasaulē ir pavisam maz.
OSI pētījumu finansiālās vajadzības šāda izmēra uzņēmumiem lielākoties nav pa kabatai un uzņemties šādas saistības nozīmētu vienkārši neprātīgi lielu risku. Tas nenozīmē, ka nenotiek nekāda sadarbība – joprojām tiek pilnveidoti vēl padomju laikā radītie farmācijas produkti, notiek sadarbība arī dažu citu projektu ietvaros, bet lielā mērā OSI dzīvo savu dzīvi, bet abi lielie farmācijas koncerni – savu.
Bijušajam OSI direktoram Ivaram Kalviņam, stāstot par šo periodu, joprojām sirds ir rūgtuma pilna. Viņš gatavs uzskaitīt daudzās neizmantotās iespējas un valdības pieļautās kļūdas.
Par lielāko no tām viņš uzskata ASV prezidentam Bilam Klintonam pasniegto dāvanu viņa vizītes laikā Rīgā 1994. gadā. Toreiz Valda Birkava valdība Klintonam pasniegusi pārāk dārgu dāvanu, uzskata Kalviņš, atsakoties no Latvijas farmācijas industrijas patentu darbības ASV teritorijā un šādi padarot Latvijas farmācijas ienākšanu ASV tirgū par ekonomiski neizdevīgu.
Taču tas ir tikai viens no kļūdainajiem soļiem, un, uzskaitot visus tos, klausītājam nepietiek ar divu roku pirkstiem. Kļūdas pieļautas arī sadarbībā ar Latvijas uzņēmējiem, un kopīgu valodu daudzos gadījumos atrast nav izdevies. Farmācijas industrijas norišu pārzinātāji min, ka uzņēmēji gribējuši garantijas, ka tam vai citam izstrādē esošajam produktam būs tiešām liels komerciālais potenciāls, bet OSI neesot varējis tādas garantijas dot, kas arī nav liels brīnums – zinātnes rezultāti ne vienmēr ir viegli praktiski aprēķināmi.
90. gados Latvijas farmācijā ienāca arī ļoti atšķirīgās V. Maligina un K. Lipmana personības, kuras raksturo kā radikāli atšķirīgu vadības stilu piekritējus. Maligins tiek raksturots kā slāviskā stila vadītājs šī vārda pozitīvajā nozīmē – kā cilvēks, kurš pratis ļoti sarežģītā tirgū lēkt no ciņa uz cini, ne reizes neiekrītot purvā. Savukārt K. Lipmans ir otrs Latvijas farmācijas industrijas pārstāvis ar izteikti smagu raksturu, kas savas aktīvās darbības laikā daudzus pratis no sevis atgrūst. Taču vienlaikus viņi abi ir tie, kuriem pateicoties ir izveidoti divi lieli un stabili farmācijas uzņēmumi.
Kas gaidāms nākotnē
Kas nākotnē gaida Latvijas farmāciju? Ir skaidrs, ka jaunu ķīmisko oriģinālpreparātu ražošanā Latvijas uzņēmumi nekad nebūs nozīmīgi tirgus dalībnieki, jo oriģinālpreparātu izstrāde Latvijas uzņēmumiem nav pa kabatai. Īpaši krist izmisumā par to nav vērts, jo arī patentbrīvo medikamentu lauciņā, kas atbilst Latvijas uzņēmumu svara kategorijai, darāmā ir ļoti daudz.
Turklāt Latvijas Ķīmijas un farmācijas industrijas asociācijas prezidentam Vitālijam Skrīvelim šķiet, ka Latvija nepietiekami novērtē jaunās tendences farmācijā un to sniegtās iespējas. Starp tādām tendencēm viņš min precīzijas medicīnu. Runa ir par medicīnas virzienu, kur katram konkrētajam cilvēkam ar viņa unikālo gēnu komplektu un konkrētu medicīnisko vainu tiek piemeklētas tieši viņam konkrētajai situācijai piemērotas zāles. Skrīvelis stāsta, ka precīzijas medicīnas ietvaros visai bieži izrādās, ka konkrētajam cilvēkam konkrētas, piemēram, plaušu, slimības ārstēšanai vispiemērotākās var izrādīties zāles no pilnīgi citas jomas, teiksim, no sirds slimībām paredzētajiem medikamentiem. Atslēgas elements šādā pielāgošanā ir katra cilvēka gēnu sekvencēšana.
Savulaik šī procedūra izmaksāja apmēram 5000 eiro vienam cilvēkam, taču šobrīd, pateicoties Ķīnas uzņēmumu iesaistei šajā tirgū, cenas krasi kritušās un tagad maksā vairs tikai ap 300 eiro, proti, ir relatīvi pieejamas.
Otrs perspektīvs virziens, kas cieši saistīts ar precīziju, ir biomedicīna – proti, baktēriju un sēnīšu radītās zāles, nevis ķīmiski sintezētās.
Skrīvelis saka, ka valsts kompensējamo medikamentu sarakstā šobrīd jau iekļauti pirmie seši biomedicīnas preparāti, taču to precīzai izmantošanai nepieciešamas dārgas analīzes, kuras valsts neapmaksā. "Ja valsts varētu šajā jautājumā spert soli pretī un sākt līdzfinansēt šīs analīzes, tad tas varētu būt solis pretim iespējamajai Latvijas farmācijas nākotnei," viņš saka.
Tomēr, runājot par Latvijas farmācijas industrijas nākotni, tiek pieļauts, ka tuvāko piecu līdz desmit gadu laikā gan "Grindeks", gan "Olainfarm" tiks pārdoti citiem īpašniekiem un iekļausies lielāku starptautisko koncernu struktūrās. Daļēji tas saistīts ar jau aprakstīto finanšu nepietiekamību straujākai attīstībai, bet daļēji ar krasi vērojamo kadru trūkumu un darbinieku novecošanos.
Pirmspensijas vecumā esot apmēram puse no 1300 Latvijas farmācijā nodarbinātajiem, bet Latvijas augstskolas gadā spēj izskolot tikai dažus desmitus eksaktajās zinātnēs izskolotu augstskolu absolventu, uz kuriem cer virkne nozaru, ne tikai farmācija. Līdzīga aina arī ar vadošajiem kadriem – V. Maligins jau miris, "Olainfarm" jaunie īpašnieki – "Repharm" grupas īpašnieki – arī nav nekādi jaunie, arī K. Lipmana aktīvākie darbības gadi jau aiz muguras.
"Olainfarm" valdes priekšsēdētājam Jurim Bundulim ir jau septītais gadu desmits, un tikai "Grindeka" valdes priekšsēdētājs Juris Hmeļņickis ir relatīvi jaunāks – viņam rit tikai piektais gadu desmits. Māc bažas, vai Latvijas zinātnes un uzņēmējdarbības vadības apcirkņos pietiek kadru viņu aizstāšanai un tālākai uzņēmumu attīstībai. Ņemot vērā, ka Lietuva, pateicoties milzīgajam uzņēmumam "Thermo Fischer Scientific Baltics", strauji panāk Latviju. I. Kalviņš atzīst, ka farmācijā Latvija joprojām apsteidz Lietuvu, bet nu nemaz nav pārliecināts, ka pēc desmit gadiem situācija būs tāda pati.
Viens no Latvijas farmācijas grēkiem ir joprojām pastāvošā ekonomiskā sadarbība ar mūsu agresīvo kaimiņieni, kuras dēļ farmācijas industrija tiek bieži kaunināta. Šo rindu autors atbalsta pakāpenisku iziešanu no Krievijas un Baltkrievijas tirgus, un tas arī notiek – pirms desmit gadiem Latvijas farmācijas uzņēmumu eksports uz Krieviju veidoja ap 70% no apgrozījuma, bet šobrīd tie vairs ir tikai apmēram 40% apgrozījuma. Latvijas uzņēmumi neeksportē neko, kas veicinātu Krievijas militārās spējas, un neviens no to piedāvātajiem produktiem nav unikāls kaimiņvalsts tirgū. Tādēļ strauja visu saišu saraušana un aiziešana no Krievijas un Baltkrievijas lielāku kaitējumu nodarītu Latvijai, nevis Krievijai. Taču, jāatzīst, ka šajā jautājumā Latvijā ir sastopami arī daudz radikālāki viedokļi.
Raksta autors pateicas LZA prezidentam Ivaram Kalviņam un Latvijas Ķīmijas un farmācijas industrijas asociācijas prezidentam Vitālijam Skrīvelim, kā arī akadēmiķa Jāņa Stradiņa publikācijām par iespēju ieskatīties Latvijas farmācijas industrijas aizkulisēs.
Olafs Zvejnieks
