"Radons ir bezkrāsaina gāze bez smaržas un garšas. Tā ir aptuveni 7,5 reizes smagāka par gaisu. Radons ir viena no cēlgāzēm, tāpēc ķīmiski nav bīstama. Daudz nozīmīgākas ir radona fizikāli ķīmiskās īpašības – radons ir tā saucamais alfa starotājs. Tam sadaloties, veidojas relatīvi lielas alfa daļiņas jeb alfa starojums.
Radioaktīvais alfa starojums ir visvieglāk novēršams – lielās alfa daļiņas netiek cauri papīram vai cilvēka ādai. Taču bīstamība rodas, alfa starotājam nonākot organismā, kur šāda aizsargslāņa nav. Tas var veicināt nevēlamu iedarbību uz organismu.
Dabā radons lielākā daudzumā sastopams dažādās raktuvēs, noteiktos minerālūdeņos un ģeoloģiskās vietās, bet mūsu mājokļos nonāk galvenokārt kopā ar ūdeni un no augsnes. Apkārtējā vidē radons veidojas nepārtraukti un dabiskā ceļā. Tas pakāpeniski izdalās no augsnes gāzes veidā vai kopā ar ūdeni, jo radona gāze ūdenī labi šķīst.
Ikdienā radons veido gandrīz pusi no kopējā starojuma fona daudzuma, ko saņemam gadā un pie kura mūsu organisms ir pieradis, neradot organismā nevēlamas izmaiņas vai patoloģijas. Pārējo veido Saules un kosmiskais starojums, apkārtējā vide un medicīniskie izmeklējumi. Taču noteiktās Latvijas vietās radons var uzkrāties lielākā daudzumā un veicināt nevēlamas izmaiņas organismā.
Radons mājokļos nonāk galvenokārt divos veidos – no augsnes kā gāze caur mājas pamatiem vai kopā ar ūdeni, īpaši, ja tas iegūts no urbuma. Tā kā radons ir smagāks par gaisu, tā izplatība mājoklī ir ierobežota. Līdz ar to visbiežāk un visvairāk radons ir telpās ar salīdzinoši mazu gaisa apmaiņu un aktīvu ūdens izmantošanu – pagrabos, vannasistabās un virtuvēs.
Mazs radona daudzums organismam nekaitē, taču ilgstoša liela radona daudzuma iedarbība uz organismu veicina tajā nevēlamas izmaiņas, galvenokārt elpošanas un gremošanas orgānu sistēmā, var ietekmēt arī redzi. Ir pierādīts, ka radona negatīvā ietekme ievērojami lielāka ir smēķētājiem, radot papildu risku saslimt ar elpošanas orgānu slimībām.
Interesanti, ka savulaik radona vannas un inhalācijas tika izmantotas kā ārstnieciskais un profilaktiskais līdzeklis, jo šāda veida īslaicīga iedarbība uz organismu to mobilizē. Mūsdienās gan galvenokārt domā par radona ilgtermiņā radītajām negatīvajām sekām un šādas procedūras plaši vairs neizmanto.
Radona daudzuma kontrole gan pasaulē, gan Latvijā ir salīdzinoši jauna. Latvijā pirmie plašākie pētījumi veikti vien pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Šogad Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centrs ir sācis vērienīgu kampaņu, lai atbilstoši ES prasībām izvērtētu radona līmeni Latvijas mājokļos. Aptuveni 500 mājsaimniecību ir saņēmušas vai vēl saņems speciālu kontrolierīci, kas sešu līdz deviņu mēnešu laikā noteiktā veidā reģistrēs radona radītās izmaiņas speciālā materiālā, kas vēlāk ļaus noteikt radona gāzes daudzumu mājoklī.
Latvijas ģeoloģiskā situācija kopumā ir ļoti labvēlīga, un radona izraisītās problēmas skar salīdzinoši nelielu skaitu Latvijas iedzīvotāju. Taču jau iepriekš ir identificētas noteiktas vietas, kur šāda problēma varētu pastāvēt. Lielāks radona daudzums sastopams vietām Daugavas krastos, pie iežu atsegumiem, tektoniskiem lūzumiem vai plaisām un dažās punktveida lokācijās – tā saucamajās radona anomāliju vietās.
Tāpēc par radona ietekmi uz cilvēka veselību vajadzētu sākt domāt jau mājokļa būvēšanas sākumposmā, kā arī rekonstruējot vai remontējot mājokli. Vispirms jāatceras par kvalitatīvu ventilāciju, un vietās, kur radona daudzums ir lielāks, iespējams izmantot dažādus izolējošos materiālus."
Nobeigumā ķīmiķis Mihails Haļitovs uzsver: "Radons nav viela, no kuras būtu paniski jābaidās. Vienkārši jāapzinās riski, jāizvērtē situācija sev apkārt un jāveic preventīvi pasākumi, lai pēc iespējas samazinātu radona nevēlamo ietekmi uz savu organismu – veselīgs dzīvesveids, aktīva telpu vēdināšana, un, ja iespējams, ar profesionāļu palīdzību pārliecināties par radona daudzumu dzīvesvietā un apkārtējā vidē, lai saprastu, vai šī problēma vispār ir aktuāla."
