'Skola 2030': skats pēc notikušā

Diskusijas par projektu "Skola 2030" parādās arvien biežāk. Var to uztvert tikai kā kritiku no vienas puses un projektu autoru taisnošanos no otras. Tomēr, ja paskatāmies godīgi, viss nav tik viennozīmīgi. Ir problēmas pašā projektā, un ir problēmas tajās tradīcijās, kas valda mūsu izglītības sistēmā.

Jāsaka godīgi: cik nu man ļāva, es projektā piedalījos. No vienas puses, žēl, ka daudzas manas idejas, kuru trūkumu projektā jūtu, realizēt neizdevās, bet, no otras, gribas tomēr pēc iespējas objektīvāk un pārdomāti izvērtēt to, kas notika un notiek, jo pārpratumu ir daudz.

Reforma – mazliet mīts

Raksti presē un tīmekļvietnēs, kā arī to komentāri liecina, ka tiem, kas nav profesionāļi pedagoģijā, radies iespaids, ka pašlaik skolās tiek ieviests kaut kas nebijis. Par tādu maldīgu viedokli lielā mērā parūpējušies jaunā satura izstrādes publiskie līderi ar savām reklāmas un pašreklāmas kampaņām. Patiesībā nekādu īpašu jaunumu nav.

Mācību process ir dialogs starp skolotāju un skolēnu. Ja skolēns kaut ko neapgūst, skolotājam jāmeklē veids, kā ar viņu strādāt. Tas ir radošs process, un, ja skolotājs patiešām palīdz skolēnam kaut ko apgūt, viņš nepārtraukti mainās skolēnam līdzi. Tas notiek arī bez projektiem un īpašām norādēm.

Bet kas tad ir ieviests? Lai izglītības sistēma darbotos vienoti, valsts izstrādā izglītības standartus. Tās ir vispārīgas norādes, kuros virzienos skolotājam vēlams darboties. Lai ietu līdzi laikam, ik pēc 5–10 gadiem standartus maina. Arī tagad ir noticis viens no regulārajiem standartu maiņas procesiem. Bet, tā kā šoreiz standartu maiņa notiek ar lielu Eiropas Savienības finansētu projektu, sanācis lielāks "troksnis".

Arī tā sauktā kompetences/pratības pieeja nav nekas jauns. Jau mūsdienu pedagoģijas pamatlicēja Jana Amosa Komēniusa (1592–1670) darbos varam atrast norādes uz to, ka zināšanas un prasmes bērni vislabāk apgūst vērojot un darbojoties, bet princips "mācīties darot" bija galvenais ASV dzimušajā 4H kustībā, kas radās 20. gadsimta sākumā un ko mēs pazīstam kā mazpulkus. Tāpat līdzīgas idejas 20. gadsimta 30. gados centās ieviest dažādi pedagogi, kas eksperimentēja un reformēja tā laika skolas.

Problēma ar šo pieeju vienmēr bijusi lielais darba ieguldījums, ko tā prasa no skolotāja. Mācību stundas ir ilgāk jāsagatavo, un pēc tām jāvelta ilgāks laiks, lai vērtētu skolēnu paveikto. Tāpat šī pieeja no skolotāja prasa ideālu metodisko sagatavotību un ļoti plašas zināšanas savā mācību jomā. Citiem vārdiem sakot – tā ir pieeja radošam un izteikti mobilam skolotājam. Tāpēc vienmēr bijis tā, ka daļa skolotāju šo pieeju izmanto (arī tad, ja birokrātija to neprasa), bet daļa atzīst par sev nepiemērotu.

Kur tad ir "reformas kļūdas"?

Būtībā projekta "Skola 2030" iecere bija izstrādāt izglītības politikas dokumentus, kas Latvijā tiek ietverti Ministru kabineta noteikumos, rekomendējošas mācību priekšmeta programmas, piemērus/paraugus stundu metodiskajiem materiāliem, veikt skolotāju mācības un sniegt viņiem metodisku atbalstu. Katrā šajā darbībā tika pieļautas kļūdas.

Kopējā kļūda ir tā, ka pirms reformas netika detalizēti izdomāts, kas un ar kādiem paņēmieniem tiks veikts. Tas radīja milzīgu haosu. Vēl lielāku haosu radīja tas, ka projekta vadītāji pusceļā atguvās un ar dažādām norādēm centās kaut ko labot. Izstrādātās norādes bija juceklīgas un bieži mainījās. Līdz ar to daudzi darbi palika tikpat haotiski un puspabeigti.

Izglītības standarts ir darba dokuments, tāpēc tam jābūt piemērotam lietotājam. Citiem vārdiem sakot – standarts jāraksta tā, lai skolotājs, kas ir galvenais tā lietotājs, saprastu, kuros virzienos viņam jādarbojas. Diemžēl šoreiz tika izvēlēta tāda standarta forma, kas ir grūti uztverama un kuru lielākā daļa skolotāju nesaprot. Tā ir otra būtiskākā kļūda.

Problēmas rada jau neizstrādātie standarta formulējumi. Piemēram, vidusskolas sociālās un pilsoniskās jomas standartā varam lasīt, ka skolotājam jāpanāk, lai skolēns "atpazīst un interpretē personības iezīmes – īpašības, indivīda sociālās, emocionālās prasmes. Daudzveidīgos piemēros analizē ieradumu veidošanās mehānismus, plāno saviem mērķiem atbilstošu labvēlīgu ieradumu veidošanās darbības, izvērtējot personisko pieredzi. Novērtējot savas zināšanas un intereses, pieņem lēmumus, plāno savu nākotnes karjeru, izvairoties no augsta riska uzvedības, lai iekļautos darba tirgū un nepakļautu sevi sociālās atstumtības riskiem". Reti kurš to visu var izlasīt līdz galam. Rediģējot šo prasību, varētu noīsināt līdz: "Pamatojoties uz savai personībai raksturīgo iezīmju, sociālo un emocionālo prasmju izziņu un apzinot daudzveidīgas sevis pilnveidošanas iespējas, plāno nākotnes karjeru, izvairoties no augsta riska uzvedības." Vēl labāk būto to formulēt kā jautājumu. Tad iznāktu: "Kā izzināt un pilnveidot sevi, lai attīstītu sekmīgu karjeru un izvairītos no sociālās atstumtības?"

Tā kā liela daļa skolotāju un arī skolu vadītāju standartu nesaprot, viņiem nav skaidrs, kas būtu jāīsteno.

Standarta nesaprotamība gan nav jauna problēma. Mani novērojumi liecina, ka standartus skolotāji parasti nelasa. Labi, ja viņi iepazīst programmas paraugus, kurus kā vienu standarta realizācijas versiju piedāvā Valsts izglītības satura centrs. Parasti gan skolotāji gaida izdevēju sagatavotus mācību materiālus, bet ar norādi, ka ministrija tos atzinusi par "pareiziem". Tas lielā mērā ir mantojums no agrākās totalitārās sabiedrības skolas. Pēdējo faktu apliecina arī tas, ka patlaban skolotāji prasa no ministrijas kādus īpašus mācību materiālus, lai gan standartu var īstenot arī ar to, kas jau sen ir viņu rīcībā.

Mācību programmu paraugu un mācību materiālu izstrādi projektā "Skola 2030" lielā mērā ietekmēja jau minētais kopējais projekta haoss. Programmas un materiālus lasot, bieži jūtams profesionālas acs trūkums, kas pamanītu nesakritības un nepilnības.

Pretrunīgs bija projektā īstenotais skolotāju izglītības un konsultāciju process. Cik noprotams no tā, ko man teikuši skolotāji, kursu pedagogi (kuri tika dēvēti par treneriem) un konsultētāji gaidīja, lai skolotāji viņiem pastāsta, kā viņi jau īsteno jauno standartu. Skolotāji gaidīja, kad beidzot kursu pedagogi un konsultētāji loģiski pavēstīs, ko īsti paredz tik daudz slavinātā reforma.

Te nu parādās vēl viena gadiem nerisināta problēma: Latvijas augstskolās par lielu retumu kļuvuši mācību priekšmetu metodikas kursi. Bet bez tiem skolotāju sagatavošana nav iespējama. Metodikas jomā lielākā daļa skolotāju un skolu vadītāju mums ir amatieri. Tas atstājis savu nospiedumu arī uz reformu kopumā. Mācību standartus, mācību programmu paraugus, mācību materiālus taču neizstrādāja ļaundabīgi citplanētieši. To darīja esošie skolotāji kopā ar esošo izglītības birokrātiju. Rezultāts metodiskajā jomā atspoguļo to, kāda situācija mums reāli ir.

Ko nu?

No tā, ko man teikuši skolotāji, var secināt, ka attieksmē pret "reformu" radušās divas skolotāju grupas. Vieni saka: "Jūtamies kā zivis ūdenī!" Otri sūdzas. Ja analizē, kādi ir vieni vai otri, secinājums ir šāds: pirmie ir paraduši risināt problēmas, otrie gaida, kad visu tiem noliks priekšā.

Protams, es kā mācību materiālu autors kopā ar citiem autoriem veidošu savu piedāvājumu. Galvenais, lai ministrija dod skolām pietiekami daudz naudas, lai tās mūsu izdevumus varētu iegādāties. Te gan jāpiebilst, ka, manuprāt, visai diskutabla ir ministrijas pēdējā laikā piekoptā prakse, kad nauda tiek piešķirta slēgtiem projektiem, kur veidotāji apņemas radīt mācību "brīnummateriālus". Nav iespējams radīt tādu mācību materiālu, kas der visiem skolēniem un visiem skolotājiem. Tāpat nekad nav iespējams pateikt, cik patiesībā veiksmīgs būs tas vai cits materiāls. Ja ministrija slēgtā projektā izstrādā kādu materiālu, parasti atrodas pietiekami liela skolotāju grupa, kurai tas neder un kura sūdzas, ka nauda iztērēta lieki. Autori, kuri strādā izdevniecībās, darbojas atklātā tirgū konkurences apstākļos. Tas liek gan sekot "modei", gan rada mācību materiālu daudzveidību.

Vai jālabo jaunie "Skola 2030" izstrādātie standarti? Ar tiem ir tāpat kā ar sporta spēļu noteikumiem – tie nekad nav pilnīgi, bet, ja tos visu laiku maina, spēle nevar notikt. Tāpēc es piederu pie tiem, kas rosina standartus neaiztikt. Domāsim par paņēmieniem, kā standartus izpildīt, un tas mums arī parādīs, kas turpmāk jāuzlabo.

Īstie cilvēki īstajā vietā

Kāds ir mans galvenais secinājums, darbojoties projektā "Skola 2030"? Tas ir jautājums par to, cik spējīgi vadīt ir tie cilvēki, kuriem ministrija uztic būtiskus projektus. Manuprāt, mūsu izglītības birokrātijai trūkst sapratnes, ka pirms jebkura lēmuma pieņemšanas ir jāizdomā, kā tieši tas tiks īstenots. Mums ir daudz birokrātu ar skaistām vīzijām (tā tagad birokrātu valodā sauc mērķus, lai gan par "vīzijām" tradicionāli dēvē spokus), bet maz ir tādu, kas zina, kā šīs "spokainības" īstenot reālos apstākļos.

Daudz esmu sēdējis arī krāšņās izglītības "diskotēkās", kur viesizrādēs atbraukuši lektori vētrainas mūzikas pavadībā stāsta par jauko nākotnes izglītību. Varbūt mūzika varētu būt klusāka, bet darbu – vairāk.

Vilnis Purēns

 

Lasīts 217 reizes
Pieslēdzieties, lai rakstītu komentārus
Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Viedokļi 'Skola 2030': skats pēc notikušā