Čakša arī jaunajā valdībā grib turpināt vadīt nozari, kas ierasti ministru portfeļu sadalē nav tā visvairāk iekārotā. Pagaidām vēl īsajā izglītības un zinātnes ministres darba pieredzē viņa pamanījusi gana daudz nejēdzību, kas tagad pa vienai vien ir šķetināmas.
Sākumā, nedaudz atkāpjoties no 1. septembra, – esat gatava būt izglītības ministre arī nākamajā valdībā?
Esmu gatava. Pat gribētu turpināt, ņemot vērā sagatavoto ziņojumu par kompleksiem risinājumiem izglītības kvalitātes uzlabošanā un arī skolu ekosistēmu veidošanā. Bet, protams, to rādīs lielā politika un valdības veidošanas process.
Jūs pati kaut kādā mērā esat iesaistījusies valdības veidošanas sarunās?
Tiešā veidā es neesmu iesaistīta sarunās, mums ir sarunu vedēju grupa no "Jaunās Vienotības" puses un jaunā nominētā premjerministra amata kandidāte Evika Siliņa, kas vada šīs sarunas. Līdz ar to iesaistos vien tik daudz, cik mēs partijā, valdē to apspriežam.
1. septembris tradicionāli skolēniem un studentiem ir tāds laiks, kad pamats optimismam – varbūt viss būs labi. Šis jums ir 1. septembris kā ministrei. Vai jūs pati arī skatāties optimistiski?
Jā, bet ar bažām. Optimistiski, jo man pašai ļoti svarīgs ir tas "vienotās skolas princips", ko mēs šobrīd nesam. Un es redzu, cik grūti tas ir, cik daudz darbu varēja izdarīt citus gadus, vēl pirms šī visa, lai mēs varbūt būtu labākā situācijā. Kaut vai, ja mēs skatāmies uz pirmsskolām, kur daļai mācību programmu jau no 2019. gada bija jāmainās. Un vēl, braukājot pa reģioniem, redzot, ka teiksim, tehnikumā uz 10. klasi atnāk bērni, kas vispār nesaprot latviski... Tas nozīmē, ka viņi ir pabeiguši 9. klasi un nav spējīgi mācīties 10. klasē vai tehnikuma 1. kursā. Tas nozīmē, ka uz ļoti daudzām lietām ir tikušas pievērtas acis vai nepietiekami tam sekots līdzi. No šī aspekta man 1. septembris liekas ļoti svarīgs un tāds grūts.
Savukārt uz citām lietām es raugos ļoti cerīgi. Man liekas, ka mēs esam pamodinājuši pašvaldības domāt par savām izglītības iestādēm, jo pagājušā gadā likumā ir definēts, ka izglītība... Tas, ka tā ir pašvaldību funkcija, tas sen ir skaidrs, bet arī ir atbildība par kvalitāti, pieejamību un iekļaušanu. Un, strādājot pie ziņojuma, ir bijis tik daudz intensīvu sarunu. Es gribētu domāt un redzu, ka pašvaldības vairāk ierauga savu lomu.
Nu, un attiecīgi tad pie kvalitātes....
Tā jau ir nebeidzama cīņa!
Uzlabojumi var būt vienmēr, vienkārši ir skaidrs, ka tie PISA un lasītprasmes PIRLS pētījumi man ļoti personīgi iedūra. Ka tu redzi, ka lasītprasme vai, pareizāk, neprasme ir pieaugusi (starptautiska salīdzinoša pētījuma rezultāti liecina, ka Latvijas skolēnu lasītprasme ir pasliktinājusies – red.). Tas ļoti skaidri parāda, ka ir grūti arī pārējos uzdevumus risināt, ja tev nav šīs bāzes prasmes. Bet mums jau problēmas ir arī aritmētikā...
Te ir šis Latvijas Universitātes pētījums, ko arī mums konferencē prezentēja pētnieki, kur [secināts, ka] ļoti mums ir jādomā, kā palīdzēt jau esošajiem pedagogiem būt labākiem, kvalitatīvākiem.
Un kā motivēt skolotājus? Daļa ir ļoti ieinteresēta mācīties, bet kā motivēt tos skolotājus, kuri šajā pētījumā ierauga sevi ne tajā labākajā gaismā?
Viens ir skolas direktors kā mācīšanās organizācijas vienība. Ir jāseko līdzi, kā viņš viņiem palīdz attīstīties. Otrs, protams, ir atalgojums un konkurence uz vienu skolotāja vietu. Trešais – atbalsts. Nevis kaut kāds vispārējs, bet ļoti konkrēts, uz konkrētu prasmju trūkumu [novēršanu]. Un ceturtais – gatavojot jaunos pedagogus, lai šo prasmju nepietrūktu jau sagatavošanas posmā. Un piektais, atkal pašvaldības līmeni pievelkot, tīklošanās starp pašvaldību skolām, tādā veidā palīdzot attīstīties.
Skolotāji saka, ka vislabāk, ja ienāk kāds, kurš saprot, ko tu runā. Es te nevaru ienākt no malas un teikt, ka tu dari nepareizi. Tam nebūs vērtības. Bet, ja skolotājs, kurš ir autoritāte, stāsta, kā viņš ar šo lietu tiek galā, ir rezultāts. Mums ir daudz labu skolotāju. Ir jāizmanto viņu resurss, palīdzot attīstīties pārējiem.
Un ko tad, ja nav motivācijas?
Nu, tad nav motivācijas. Jo visiem jau nav jāstrādā par skolotājiem.
Tas skaidrs, bet droši vien direktors nereti ir ķīlnieks situācijā, jo nav alternatīvu un viņam ir vien tas skolotājs, kuram varbūt nevajag strādāt par skolotāju.
Taisnība. Man ļoti negribas lietot to "skolu tīkla" jēdzienu atkal, bet mums ir skolas, kur skolotājiem ir pilnas slodzes, un ir diezgan daudz skolu, kur skolotāju resurss netiek izmantots pietiekami jaudīgi. Pašvaldības uzdevums ir redzēt savu cilvēkresursu un skatīties, kur, liekot kopā, mēs iegūstam labāku rezultātu. Un jau tajā brīdī parādās mazāks skolotāju skaits, kas ir nepieciešams. Mums ir jāveicina arī, lai ir konkurence un varam izvēlēties, piemēram, vienu no trijiem.
Pieminējāt "skolu tīklu", ko nedrīkst pieminēt, jūs vasaras vidū nācāt ar priekšlikumu atcelt iepriekš plānoto novērtēšanas sistēmu, jo skolas nav gatavas. Un šajā gadījumā aizvien ir daudz aktoru, kas saka – nē, reforma ir nepārdomāta, sasteigta. Jūs redzat, ka ir panākts kaut kāds konsenss, domājot par skolu tīklu?
Ja salīdzina izejas punktu, no kā mēs sākām, pret to, kā ir šobrīd rakstīts ziņojumā, tie ir 180 grādi. Tādēļ arī šis ziņojums ir pārvērties par kompleksajiem risinājumiem. Izrunājot ar pašvaldībām un sadzirdot, jo ļoti bieži pašvaldības saka, ka mēs neklausāmies viņās, mēs sākām ar skolēnu/skolotāju attiecību, un šobrīd mēs esam pie urbanizācijas – cik daudz ir bērnu, kādai jābūt optimālai klasei – un pie finansēšanas modeļa. Izglītība jau nemaksā maz. Tas nenozīmē, ka mērķis ir panākt, ka izglītība ir lēta. Tieši otrādi, iespējams, tas maksā vairāk, bet mēs nevaram to naudu, kas ir, tērēt neefektīvi. Šobrīd, iespējams, ir vietas, kur lieki maksājam par telpām, lai gan labāk būtu maksāt skolotājam. Mēs nebūvētu vietās, kur ilgtermiņā nebūs bērnu, klāt kaut kādu sporta kompleksu, ja ir redzams, ka demogrāfija ir mīnus 40%.
Ejot no tā, kur mēs sākām, līdz šim mirklim, kur mēs jau runājam par citu finansēšanas modeli, par to, kas ir kvalitatīva skola, par to, kādai ir jābūt skolas pārvaldībai, kā strādāt ar pedagogu un kāda ir optimālā klase...Manā skatījumā, tas tagad ir pilnīgi cits ziņojums, kā sasniegt pieejamu, kvalitatīvu izglītību visā Latvijā.
Par gadu? Kā to saprast?
Šī atšķirība [starp lauku un pilsētu skolu rezultātiem] pieaug ar katru gadu un šobrīd ir sasniegusi gada starpību zināšanās. Nesaku gan to, ka nevar būt labi skolotāji un skolas arī laukos, bet vidējā temperatūra ir tāda. Tagad mēs arī skatāmies, kā beidzēji startē nākamajā etapā. Piemēram, pēc vidusskolas stājoties augstskolā. Tad, saliekot šādi kopā datus, mēs ļoti labi redzam, no kurām pašvaldībām kas nāk.
Šis būs pirmais 1. septembris ne tikai jums kā ministrei, bet arī kā politiķei, kas vienlaikus sēž uz diviem krēsliem. Jūs esat arī skolnieka mamma, kam tad kā ministre piedāvājat šo pakalpojumu. Kā šīs lomas savā starpā sadzīvo?
Grūti. Es mēģinu sevi nodalīt un neiejaukties mācību procesā, kas saistās ar manu bērnu. Lai es nebūtu šķērslis manam bērnam mācībās. Tas, ko es ieraudzīju... Mans bērns startēja uz ģimnāziju, uz 10. klasi. Mans mulsums bija, ieraugot tos rezultātus vai, precīzāk, bērnu skaitu, kas, mācoties ģimnāzijā, startē turpat ģimnāzijā un spēj iestāties paši savā skolā. Un tā ir Rīgas skola. Tas ir jautājums par kvalitāti, jo šie bērni jau stājās ģimnāzijā uz 7. klasi. Tagad viņi stājas vēlreiz, un no tiem bērniem turpat var palikt ļoti mazs skaits. Tur, protams, ir vairāki izskaidrojumi, bet es ceru, ka mums būs reālās atbildes.
Jautājums: vai tas slēpjas kvalitātē, kā tiek mācīts, vai ir tik liela konkurence, kas nāk no citām skolām, vai vēl kas cits? Man kā mammai gribētos, lai bērns vairāk lasa, bet tas nav tikai skolas jautājums. Lai gan, tagad iestājoties citā ģimnāzijā, tur uzreiz bija skaidrs vasaras lasīšanas darba plāns, un tas man likās ļoti simpātiski. Tas grūtais ir, kā būt vecākam, ja skola aicina vecākus iesaistīties procesā, un kā iesaistīties sadarbībā ar skolu.
Jūs pati norobežojaties, bet gribat, lai citi iesaistās!
Es norobežojos kā ministre, ne mamma. Bija tāda epizode. Skolā otro mēnesi nenotiek ķīmijas stundas, un no skolas atnāk paziņojums – ieteikums meklēt privātskolotāju. Iedomājaties, ko manī dara ministre? Viņa tā kā diezgan uzsprāgst. Vienīgais risinājums, ko piedāvā klasē, kurā ir vairāk nekā 30 bērnu, – katram vecākam meklēt privātskolotāju. Tas ir risinājums? Vai skolai ir jautājumi izglītības pārvaldei? Un es nebiju vienīgais vecāks, kas vaicāja, vai tas tiešām ir vienīgais risinājums. Ir attālinātās iespējas, ir citas skolas, ar kurām var vienoties. Jautājums, vai un kā skola to risina. Vai ir uzrunāta RTU, kas piedāvāja fizikas, ķīmijas skolotājus? Te es neredzēju labu rezultātu.
Jūs jau preses konferencē iepriekš runājāt par krievu skolām un to, kā tiks kontrolēta valodas lietošana, kādas pārbaudes plānotas. Mēs dzirdējām par 119 skolotājiem, kuriem ir problēmas runāt latviski. Kas notiks nākotnē ar šīm pašreizējām krievu skolām?
To vairs nav. Es uzskatu, ka mums vairs nav mazākumtautību skolu, mums ir jābūt vienotai skolai. Un te es arī ministrijā redzu tās grūtības pāriet tajā, ko nozīmē "vienota skola". Liekas, tviterī redzēju ziņu, ka kādā pašvaldībā nav vietas pirmajā klasē. Ja pašvaldība skatās uz savām skolām, tad nevar trūkt telpu. Tas ir par to, kā veidot to vidi, kā runāt ar sabiedrību, un par vēlmi veidot šo integrēto sabiedrību. Ministrija var dot vadlīnijas, bet mēs nevaram aizbraukt uz konkrētu pašvaldību un to izmainīt. Un es redzu pašvaldības, kas to ļoti aktīvi dara, mainot skolu direktorus, veidojot šo vidi. Liepāja, liekas, ir labs piemērs, kur mikrorajonā ir skola, kas iesaista vecākus dažādos pasākumos, rāda, kā notiek pāreja, un šī vide veidojas veselīga un labvēlīga. Un var norobežoties un neko nedarīt, tad arī nekas nenotiek. Un tur ir liela iesaiste arī no latviešu puses, un nevajadzētu teikt, ka tā ir bijusī krievu skola. Tas varētu būt izaicinoši.
Skaidrs, ka vecāks taču paskatīsies, kas tā pa skolu! Tas taču ir normāli.
Tāpēc ir jābūt šiem skolotājiem. Ja vecāki redz, ka tur viss notiek, tad attieksme arī mainās.
Jūs medijos skaidrojāt, ka vissliktākā situācija ar latviešu valodas zināšanām ir Daugavpilī un Rēzeknē un ka esat tur bijusi. Jūs redzējāt un varat ilustrēt, cik slikti ir ar šīm zināšanām? Vai jūs runājāt ar šiem skolotājiem, direktoriem, vecākiem?
Jā, es redzēju skolotājus, tos, ko man vasarā rādīja, kad es aizbraucu vizītē. Tas, ko es redzēju, – ka ir direktori ar nepietiekami labām zināšanām. Ir arī skolotāji, kam, manā skatījumā, nav C1 [līmeņa] zināšanu. Prasīju, kāds sastāvs būs 1. klasē, un man teica, ka 90% no mazākumtautību ģimenēm, 10% – latviešu. Izglītības pārvalde redzēja tur bažas, bet jautājums, kā viņi plāno realizēt programmu, nav skaidrs. Un, runājot tehnikumā, tur skaidri tiek pateikts, ka pēc 9. klases atnāk bērni, kas nerunā latviski. Es domāju, tā ir ļoti skaidra zīme. Tur ir daudz neizdarītu darbu ar cerību, ka tam nepievērsīs uzmanību.
Jūs minējāt tehnikumu, kur bērni pēc 9. klases nemāk latviešu valodu. Es ar ko līdzīgu sastapos arī Latvijas Universitātē, kur daļa 1. kursa žurnālistikas studentu nespēj normāli sazināties latviski, kur nu vēl rakstīt.
Tas ir par to. Kāds taču to ir redzējis. Nevar būt tā, ka tas nav bijis.
Un tad ir augstskolas, kas viņus patur, un kursabiedri, kas to piecieš.
Tas ir par to, kā mēs iesaistāmies, un to, vai mēs ļaujam tam notikt. Šobrīd ir skaidri novilkta līnija, ka tā nedrīkst darīt.
IZM dati vēsta – jau kuru gadu palielinās pirmspensijas un pensijas vecumā esošo skolotāju īpatsvars. Neizskatās, ka tā līkne varētu kaut kā mainīties. Virzāmies uz bezdibeni, vai pārmaiņas tomēr būs?
Mana intuitīvā sajūta, ja vispār var runāt par intuīciju tur, kur ir skaitļi, – tiklīdz algas dinamika būs uz augšu, tas mainīsies. Mēs nevaram paļauties tikai uz to, ka tie, kas sajūt skolotāja profesiju kā tādu īpašu motivāciju, nāk. Tai ir jābūt normālai izvēlei starp dažādām profesijām. Un, ja tas nonāktu vismaz "top 10", tad tā bedre var mainīties. Droši vien būtu iespējas arī lielākām algām, bet 2500 [eiro mēnesī] varētu būt vēlamā vidējā alga.
Otrs, kas šo situāciju var mainīt, – mēs efektīvi izmantojam jau esošos skolotājus. Daudzi meklē skolotājus, bet, ja skatāties uz slodzēm, tās bieži ir 8, 10 stundas. Un tad skolotājs dabū skraidīt starp šīm daudzajām skolām, lai savāktu slodzi. Un vēl viena lieta – kombinējot vienas grupas ietvarā, piemēram, fizika un ķīmija, ļaut pasniegt vairākus priekšmetus. Un tāpat arī augstskolās, piemēram, RTU, kur cilvēks mācās inženierzinātnes, pēc bakalaura varētu piemācīties klāt pedagoģijas kursu.
Tas skaitlis, 2500 kā vidējā alga, kad tas varētu tikt sasniegts?
Pēc trim gadiem.
Tad jāskatās, lai inflācija nav pārāk liela.
Protams, lai tas nedevalvējas, bet tas ir mērķis, ko es sev esmu uzlikusi. Ja paskatās uz ārstiem, uz medmāsām... Ja medmāsa pelna vairāk nekā skolotājs, tad es nejūtos komfortā.
Visbeidzot par iekļaujošo izglītību...
[Ministre smagi nopūšas]
Bērni ar disleksiju, bērni ar mācīšanās grūtībām, ar autismu, arī īpaši apdāvinātie bērni, uz kuriem mēs arī varam skatīties kā bērniem ar īpašām vajadzībām, – viņi visi lielā mērā, ja vien nav uzņēmīgi vecāki vai īpaši skolas projekti, var palikt ārpus attīstības perspektīvas.
Tā arī ir.
Izglītības sistēma strādā uz vidējo, normālo. Kā jūs redzat, vai mēs varam piedāvāt kvalitatīvu izglītību arī visiem šiem pārējiem? Tas skaitlis nav mazs.
Nav mazs un kļūst tikai lielāks. Arī tāpēc, ka mēs vairāk atpazīstam. Es arī pati esmu diezgan tajā iekšā šobrīd. Man ir pieci eksperti no šīs tēmas, kas veido grupu, lai mēs saprastu, kā tālāk virzīties. Es nevaru apsolīt, ka tas viena gada laikā būtiski mainīsies. Jūs nosaucāt visu šo spektru, sākot no nelieliem traucējumiem, kur, iespējams, agrīni jāierauga, lai pielāgotu vidi bērnam, līdz bērniem ar izcilību, kuriem šobrīd nepievērš uzmanību un tātad – arī neļauj izaugt.
No pedagogiem arī bieži dzirdēts, ka bērni, kas šobrīd ienāk skolā, ir daudz citādāki, viņiem nepieciešama cita metodika un didaktika. Mēs runājam, ka jābūt iekļaujošiem, bet nemācām, kā tieši to darīt. Un tad, protams, darbs ar speciālajiem pedagogiem, kurus šobrīd sagatavo vien Rēzeknē, un skolotāju palīgi. No normatīvu viedokļa daudz kas jāizdara. No izpratnes – man visskumjāk ir, ka pašvaldības saka, ka tām vajag skolu meža vidū, jo tiem bērniem vajag klusumu.
Lai netraucē!
Lai netraucē. Un kam lai netraucē?
Tas, ko jūs tagad skaidrojāt, ir tāds normatīvs skatījums, kā vajadzētu būt, bet jautājums ir par politikas instrumentiem, finansējumu.
Par normatīvismu – nepieciešams vienots definējums. Tad uz nākamo gadu – arī finansējums. Plus agrīnā diagnostika, kur strādājam kopā ar Labklājības ministriju. Šajā mācību gadā nebūs pārmaiņu, bet uz nākamo, jo tas ir ļoti liels kumoss, kas ir jāatšķetina. Daudz par to ir runāts, bet daudzus gadus maz kas darīts.
Redzamās pārmaiņas – kas tās varētu būt? Pedagogu palīgi?
Pedagogu palīgi, mācību satura atbalsts un speciālie pedagogi.
Un varbūt beigās kāds novēlējums skolēniem, skolotājiem un vecākiem!
Mācīties. Man ļoti patīk tas, ko teica [profesors, bijušais LU rektors] Mārcis Auziņš, – domāt precīzi, just patiesi un pēc tam iziet ārpus robežām. Bet, lai to varētu realizēt, pašiem visu laiku ir jāmācās. Pedagogiem es novēlētu, lai viņiem ir interesanti joprojām tas, ko viņi dara. Skolēniem es novēlu apzināties, ka viņi iet uz skolu arī draudzēties, lai viņiem ir interesanti un lai viņi apjauš, ko grib darīt. Un vecākiem es novēlu gan iesaistīties skolas dzīvē, gan sekot līdzi tam, kas notiek ar viņu bērnu.
Sarmīte Kolāte, žurnāliste
