Izglītībā – divas pasaules

Satraucoša bija šonedēļ publicētā ziņa, ka saskaņā ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības aptaujas datiem nākamo piecu gadu laikā 46% aptaujāto pedagogu vēlētos pamest skolotāja profesiju lielās pārslodzes un neadekvātā darba atalgojuma dēļ.

Gandrīz 70% pedagogu atzīst, ka ir ļoti noslogoti un ar lielām pūlēm spēj pildīt savus pienākumus, un tikai 23% uzskata, ka viņu darba slodze ir sabalansēta.

Skaidrs, ka no tā tiešā veidā izriet jautājums: kāda ir izglītības kvalitāte Latvijas skolās šādā situācijā un kas sagaidāms pēc tiem pašiem pieciem vai desmit gadiem? Vai nemitīgās, aplami komunicētās un tāpēc pārsvarā nesaprotamās, līdz galam nesagatavotās pārmaiņas, kas šo jomu skar, to arī vienlaikus nesagrauj? Un tas nav jautājums tikai par skolotājiem, viņu darbu – tas pamatā ir jautājums par to bērnu nākotni, kuri tagad mācās vai nākotnē mācīsies.

Protams, ja šādu pašu, tikai atklātu (neanonīmu) aptauju caur direktoriem skolās veiktu ministrija, nav šaubu, ka aina rādītos pavisam rožaina. Esam jau ko tādu redzējuši. Jo saprotams, ka cilvēki baidās teikt atklāti, ko domā, jo baidās pazaudēt darbu. Lai gan daudzi skolās strādājošie varbūt ir noskaņoti mainīt darbu, skaidrs, ka katrs atsevišķs cilvēks vispirms tendēts atrast kādu labāku darbvietu un tikai tad ''pacelt cepuri'', nevis aiziet no darba ar skandālu par to, ka ar saviem izteikumiem pazemojis skolu, kolēģus utt.

Pieredze gan rāda, ka ministrija diemžēl nebalsta savu īstenoto politiku objektīvos datos, nemeklē cēloņus problēmām, netiecas tos novērst.

Protams, šobrīd situāciju skolās jo dramatiskāku padara pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi. Nepieciešamība strādāt attālināti pedagogiem, kā saka, uzkrita kā sniegs uz galvas. Nu no ministrijas izskan, ka daļēji attālinātā mācīšana varētu tikt ieviesta arī pastāvīgi, jo, redz, viss veiksmīgi strādājot. Virspusēji vērtējot, tas tiešām izskatās pēc veiksmes stāsta. Bet tikai – virspusēji vērtējot. Cik tas nervu, pūļu un izdomas ir prasījis skolotājiem, diez vai ministrijas amatpersonas ir interesējis.

Vecāku bēdu stāstus par to, ka nu kļuvuši par tādiem kā brīvprātīgajiem skolotāju asistentiem, jo bērni nespēj koncentrēties mācībām caur ekrānu, veidojas robi zināšanās un ka bērnu pie datora vairāk interesē datorspēles nekā mācības, ministrija arī, šķiet, laiž gar ausīm. Tāpat kā psihologu, psihiatru aizvien biežāk pausto, ka attālinātās mācības ir neefektīvas, pat skolēnu psihiskajai veselībai traumējošas.

Mēdz teikt, ka politiķi ir atrauti no sabiedrības. Izglītības jomā to redzam jo īpaši. Diemžēl.

Romāns Meļņiks

 

 

Lasīts 649 reizes Pēdējo reizi rediģēts Piektdiena, 26 februāris 2021 09:16
Pieslēdzieties, lai rakstītu komentārus
Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Viedokļi Izglītībā – divas pasaules