Igaunijas izrāviens izglītībā – līdzsvars starp veco un jauno

Pasaules izglītības nozares samitam, kas norisinājās 9. līdz 10. decembrī Igaunijā, Tallinā, vadmotīvs bija Mācīšanās datu laikmetā. Proti, kā datu izmantošana un mākslīgais intelekts maina izglītību? Kādi ir riski un iespējas? Vairāki šā pasākuma dalībnieki uzsvēra: šobrīd izglītība atrodas krustcelēs, tāpēc jātiek skaidrībā: uz kurieni doties?

Tāds arī ir mans pirmais jautājums Igaunijas izglītības un zinātnes ministrei Mailisai Repsai. Jāpiebilst, ka viņas vadītā ministrija bija viena no pasākuma rīkotājām. Un vēl viens būtisks fakts: starptautiskajā skolēnu zināšanu novērtēšanas pētījumā PISA 2018 Igaunijas 15 gadus vecie skolēni uzrādīja labāko rezultātu Eiropas valstu vidū gan matemātikā, gan lasītprasmē, gan dabaszinībās.

- Mēs esam diskutējuši ar nozarē strādājošajiem par jauniem modeļiem izglītībā un to, kā pēdējā desmitgadē viss mainās. Politiķiem ir svarīgi ņemt to vērā, taču tā, lai tiktu saglabāts līdzsvars starp tradicionālo un jauno. Tikai tad var panākt labus rezultātus. Ko tas nozīmē? To, ka joprojām visas sistēmas centrā ir skolotājs, stundas, ļoti strukturētas mācību programmas, kuras nosaka, kas jāapgūst bērniem dažādos vecumos, ņemot vērā visus parametrus - tostarp smadzeņu spējas uztvert un apstrādāt informāciju. Šajā ziņā izmaiņu nav - joprojām skolēniem jāmācās lasītprasme, matemātika un dažādas citas prasmes.

Uzskatu, ka viens no Igaunijas izrāviena iemesliem ir tas, ka bērni apgūst plašu mācību priekšmetu spektru, kur ir vieta gan valodām, matemātikai, dabaszinātnēm, kas joprojām ir obligātie, nevis izvēles priekšmeti. Papildus tam ir arī māksla, mūzika, sports, kas attīsta bērnos radošumu un kustību prieku. Ne velti ir pētījumi, kas pierāda, ka mūzika palīdz apgūt matemātiku. To visu stāstu, lai uzsvērtu - manuprāt, īstas krustceles nav, jo negatavojamies spert radikālus, pilnīgi citā virzienā vērstus soļus.

Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka sabiedrība mainās. Tāpēc nevar noliegt, ka skolās ienāk jaunas prasmes. Pirms pāris gadiem neviens nerunāja, kā atšķirt faktus un novērojumus vai viedokļus. Vai arī, kā lasīt starp rindām un saprast, kas ir viltus ziņa un kas nav. Taču tādas pamatlietas kā emocionālā inteliģence, darbs komandā, riska izvērtēšana, uzņēmējdarbības prasmes, kas ir aktuālas šobrīd, neprasa mainīt mācību saturu. To var izdarīt, pamainot mācīšanas veidu, piemēram, uzdodot jautājumus tā, lai skolēns būtu ieinteresēts meklēt atbildi. Vairāk saistīt stundas vielu ar ikdienas dzīvi. Pamainīt rakursu, kā skatāmies uz it kā ierastām lietām. Pārsteigt viņus! Jo tad, ja bērnam mirdz acis, viņš iemācās daudz ātrāk un bez piespiešanas - lūk, tas ir svarīgi!

Lai nav tā, ka ir pareizas un nepareizas atbildes, būtisks ir domāšanas un atziņu gūšanas ceļš. Tad arī notiek pozitīvas pārmaiņas. Lai nav tā, ka vienīgais stimuls ir rezultāti starptautiskā pētījumā, kāds ir arī PISA, par kuru tika aktīvi debatēts pēc tā prezentēšanas. Jo kas tad ir svarīgākais - ne jau vērtējums, bet tas, kā zināšanas noderēs dzīvē, veidojot akadēmisko un personīgo karjeru. Vēlreiz uzsvēršu: vajadzīgs stiprs pamats, un ap to tiek veidots viss pārējais.

- Samitā gan izskanēja arī kritiski vārdi attiecībā uz kompetencēs balstīta mācību satura priekšrocībām, norādot, ka, iespējams, tas nebūt nav labākais izglītības sistēmai ejamais ceļš. Vai šādām šaubām, jūsuprāt, ir pamats? Jo šobrīd jaunais mācību saturs Latvijā ir ienācis pirmsskolas posmā, nākamgad to ieviesīs skolā 1., 4., 7. un 10. klasēs.

- Izmaiņas mācību standartā nacionālā līmenī ir ļoti jūtīga lieta. Arī Igaunija šajā ziņā nav izņēmums. Diskusijas bijušas karstas, publiskoti dažādi pētījumi, ir bijuši argumenti gan par, gan pret kompetenču izglītību. Panākt kādu vispārēju vienošanos un vienprātību - uz kurieni iet - ir ļoti grūti. Daļa valstu tās nosaukušas par mērķu kompetencēm, mums tās vairāk ir kā caurviju kompetences. Tādas, kas var palīdzēt veidot nākotnes sabiedrību un pasauli labāku. Svarīgi, lai skolotāji pieņemtu jauno saturu. Lai tas ienāk arī metodiskajos un mācību materiālos, eksāmenos. Lai viss notiktu vienlaikus, nevis kā atsevišķas darbības. Ja tā notiek, pozitīvas izmaiņas uzreiz jūtamas.

Bet būtiski neaizmirst par līdzsvaru: jaunas prasmes ir ārkārtīgi svarīgas, ja neatmetam pārējo. Tām jāienāk skolas sistēmā, bet nevaram ar tām aizvietot visu citu. Jo veidi, kā mācāmies, var būt dažādi - nav jāsēž tikai skolas solā, var doties ārpus klases, piemēram, uz muzeju. Iegūt praktiskas iemaņas dabā, dārzā. Nekādā ziņā nevajadzētu iekrist pretējā grāvī. Atceros, ka 90. gados gribēja padarīt par obligātu teju visu - sākot no dejošanas. Un vienubrīd iznāca, ka skolēnam skolā jāpavada teju 18 stundas. Tas noteikti nav racionāli. Palēnām cilvēki saprata, ka nozīmīgāka ir starpdisciplinārā saikne un caurviju prasmes. Ka svarīgāk ir mainīt mācību metodes un uzticēties skolotājam. Es teiktu, ka jaunās kompetences ir laba lieta, ja skolotājam tiek dota brīvība, vienlaikus dodot viņam palīgrīkus. Bet nekādā ziņā nespiežot darīt tā un nekā citādi. Tādā gadījumā tas nestrādās.

- Viena no pamatlietām kompetenču saturā ir starppriekšmetu saikne, kas nozīmē lielāku skolotāju sadarbību, komunikāciju. Viena daļa skolotāju ir tā pārslogoti, ka sakās - viņiem nav laika kooperācijai.

- Piekrītu - daudzi labi skolotāji tiešām ir ļoti aizņemti. Skolotājs ir visam atslēgas vārds. Un skolotājiem jāredz, ka tas, ko no viņiem prasa (arī no ministrijas puses), ir jēgpilni. Ja viņi nebūs par to pārliecināti, viņi to nedarīs. Bet - ja dosiet viņiem rīkus, kā to sasniegt, - komplektā ar motivāciju un spēcīgiem argumentiem, ka tas uzlabos skolēnu zināšanas, tad viss aizies. Nekādā ziņā arguments nebūs jauns likums, jaunas idejas vai vēl kādi citi apsvērumi, kas neuzrunās pedagogus.

Arī attiecībā uz kooperāciju - ja viņi neredzēs tam jēgu, nekas nepiespiedīs viņus ciešāk sadarboties. Un vēl ko iesaku - rīkojiet papildu kursus, dodiet iespēju mācīties, gūt pieredzi no citiem. Turklāt sarīkojiet kursus ārpus skolas sienām, kāda skaistā vietā - nevis pēc stundām, bet izbrīvējiet dienu tā, lai viņi būtu kopā, sagādājiet labus un pieredzējušus speciālistus, kurus skolotāji respektē un ieklausās. Mums bija posms, kad skolām tika piešķirta nauda, ko izmantot skolotāju izglītībai. Un katra skola pati izvēlējās, ko ar to darīt.

- Šobrīd Latvijā viena no lielākajām problēmām ir skolotāju trūkums. Ievērojama daļa pedagoģijas programmas beigušo uz skolu neaiziet, un arī no tiem, kas aiziet, diezgan daudzi pēc pāris gadiem pamet šo darbu. Kāda Igaunijā ir situācija?

- Pēdējo desmit gadu laikā jauno skolotāju skaits pieaudzis par vienu trešdaļu, un pēdējo piecu gadu laikā kāpums ir vēl straujāks. Arvien vairāk un vairāk jaunu cilvēku uzskata, ka skolotāja darbs var būt laba nākotnes karjeras izvēle. Taču jāatzīst, ka maģistra līmenī šis kāpums nav liels, it īpaši - dabaszinātņu jomā. Taču dažādās pedagoģijas programmās studējošo pieaugums ir tiešām vērā ņemams. To, vai viņi visi aizies pēc studijām uz skolu un tajā nostrādās visu mūžu - protams, nezinām.

Bet pat tad, ja viena no jauna cilvēka izvēlēm ir skola, tas jau ir apsveicami. Iespējams, ka tad, ja viņš redzēs, ka skolas vide ir viņam draudzīga un atvērta, kolektīvs atsaucīgs un izpalīdzīgs, viņš paliks skolā. Ja nebūs atbalsta un viņš nejutīsies tur labi, tad diez vai varam cerēt, ka jauns cilvēks tur paliks uz ilgu laiku.

- Noteikti svarīgs motivācijas jautājums ir algas. Kādas tās ir Igaunijā?

- Pašlaik minimālā alga skolotājiem Igaunijā ir 1250 eiro mēnesī. No 2020. gada tā būs 1315 eiro. Skolām dodam vēl 70% papildu finansējumu, ko izmantot piemaksām par klases audzināšanu, par darbu ar bērniem ar īpašām vajadzībām vai talantīgiem skolēniem. Tā ka vidējā alga ir noteikti virs minimālās summas. Jāpiebilst, ka minētās summas ir bruto, taču naudas daudzums, kas aiziet nodokļos, nav liels. Ne velti Igaunija OECD valstu vidū atzīta par nodokļu ziņā konkurētspējīgāko.

- Skolotājs ir izglītības sistēmas veiksmes atslēga. Kā viņus vēl motivēt?

- Tas ir ļoti atkarīgs no skolas direktora. Taču nekādā ziņā skolotāju nevajadzētu ietekmēt, pazeminot algu vai draudot ar atlaišanu. Drīzāk gan uzsvērt, ka nav sliktu skolotāju. Uzticēties viņiem. Dot brīvību. Nesākt to, ko dara dažādas sistēmas - kontrolēt, piemērot atšķirīgus kritērijus algas aprēķināšanai. To mēs nedarām. Jā, protams, ir minimālā alga un ir iespējams papildus nopelnīt, ņemot vērā noteiktus kritērijus. Nodrošināt skolotāja neatkarību.

Galu galā valsts noteiktais standarts ir tikai rāmis, satura piepildē daudz atkarīgs no skolotāja paša. Jā, jūs nevarat izvēlēties mācību priekšmetus, kurus mācīt un kurus ne, bet, ko jūs ar to darāt - ir jūsu darīšana. Un skolotājiem tas patīk. Vēl kas: jāpārliecina sabiedrība un nodokļu maksātāji, ka jūs nevarat kontrolēt skolotājus, jums jāuzticas viņiem. Daudzas labas lietas ir izgāzušās tikai tāpēc, ka nav bijuši pietiekami argumenti, lai pārliecinātu sabiedrību.

- Sakiet - kā jūs vērtējat skolu reitingus? Latvijā īpašu popularitāti vecāku un skolu vidū izpelnās uz centralizēto eksāmenu rezultātiem balstītais skolu tops.

- Pie mums ik pa laikam tiek debatēts, vai skolu reitingi ir jāpublisko. Izglītības un zinātnes ministrija to beidza darīt jau pirms vairākiem gadiem. Taču prese to joprojām dara, un tie ir gana populāri. Ja mēs skatāmies uz ģimnāzijām, vidējie rādītāji nerāda patieso skolas darba kvalitāti. Bet vecākiem tie, protams, ir labi zināmi. Tas ir īpaši aktuāli šobrīd, kad mēs esam ceļā uz valsts ģimnāzijām - pa vienai apriņķī. Skaidrs, ka tādā gadījumā, kad tik daudz skolēnu saplūst vienā izglītības iestādē, vidējie rādītāji krītas.

Ir apriņķi, kur bija piecas vidusskolas, un daļai no tām bija ļoti labi rezultāti, bet citām ne, tad, sanākot visiem kopā, šis skaitlis nav vairs tik labs. Līdz ar to tagad daudz labāki rezultāti ir mazām vidusskolām, nevis lielajām valsts ģimnāzijām. Jo skaidrs, ja jums ir desmit skolēni un no tiem pieci ar izcilām atzīmēm, tad vidējais rādītājs būs labs. Līdz ar to - jums jāprot lasīt šie dati kritiski, zinoši, nevis jāskatās tikai uz punktiem.

Bet, ja jūs skatāties uz popularitāti un reputāciju, tad tas ir vēl lielāks rādītājs nekā eksāmenu rezultāti. Patiesībā reputācija tiek uzspodrināta sociālajos tīklos. Tur tie spoži un mirdzoši uzturas kādu laiku - pat tad, ja patiesībā skola nebūt vairs nav tik laba. Bet tad, kad šis prestižs krīt, tad to no jauna atkal uzcelt ir ļoti grūti. Tāpēc gribētu teikt, ka reitingi vairs nav tik svarīgi pēdējos gados, cik prestižs. Jā, vēl būtiski ir tas, kā uzlabojas skolēna rezultāti vidusskolas posmā, salīdzinot ar pamatskolā iegūtajiem. Tas ļoti tiek ņemts vērā. Un vēl ir virkne citu rādītāju un kritēriju, kas ir svarīgi, izvēloties ģimnāziju. Tie atšķiras arī starp igauņiem un krieviski runājošajiem. Katrā ziņā ministrija nemēģina apkarot šos reitingus, kas patiesībā ir ļoti aktuāli pāris dienas pēc to publiskošanas, bet pēc tam interese par tiem zūd.

- Kā optimizācija ir ietekmējusi skolu tīklu?

- Nav tā, ka vairs nav mazo, pašvaldību dibināto vidusskolu vai pamatskolu. Taču to skaits ir manāmi sarucis. Mēs nespiežam tās aizvērt, taču atbalstām finansiāli, ja tiek nolemts to darīt - piešķirot gan īpašus bonusus un labumus. Bija ideja pirms 10 vai 15 gadiem piespiest pašvaldības slēgt skolas, bet šāds plāns izgāzās. Bet - jā, tāds plāns ir: viena valsts ģimnāzija novadā (Igaunijā ir 15 apriņķi).

- Vai piekrītat nereti dzirdētam teicienam, ka Igaunija ir Somijas kopija?

- Mēs esam pateicīgi Somijai un esam daudz ko mācījušies, un joprojām mācāmies no tās. Jo nav noslēpums, ka Somijas izglītības sistēma ir labs paraugs. Viņu skolēnu rezultāti vienmēr bijuši augsti. Svarīgākais tajā visā mums bija pierādījumi, ka tas strādā, nevis tikai tāpēc, ka tā ir Somija. Piemēram, esam izmantojuši par paraugu viņu mācību programmas, skolotāju apmācību sistēmu, mācību grāmatas. Viņu paraugs izmantots arī sociālā fona izlīdzināšanās pieejā, proti, ja vecāki nav labi izglītoti, kā pamudināt bērnu mācīties.

Joprojām abu valstu sadarbība ir cieša akadēmiskajā pedagoģiskajā pētniecībā. Bet mēs esam mācījušies no dažādu valstu pieredzes. Jau kopš 90. gadiem, kad kāds politiķis devās uz ārzemēm, viņš centās noskaidrot labāko pieredzi. Tā ka diez vai var piekrist tam, ka viss ir pārņemts no Somijas. Piemēram, to, kā strādāt ar imigrantu kopienām, daudz pārņēmām no Apvienotās Karalistes. Par integrēto izglītību mācījāmies no Jaunzēlandes. Tāpat izglītības jomā paraugi ņemti no Zviedrijas, Vācijas.

- Samitā liels akcents tika likts uz jaunajām tehnoloģijām. Ko jūs domājat par programmēšanas prasmju apguvi skolās?

- Tā būtībā ir jaunas valodas apguve. Līdzīgi kā mūzika ir valoda. Radošums ir lielisks rīks, kas dots skolēniem. Attiecībā uz jaunajām tehnoloģijām skolu attieksme nav viennozīmīga. Ir skolas, kas pret to ir rezervētākas, citas - atvērtākas. Tā līdz šim bijusi vairāk brīvprātīga izvēle. Bet pēdējos divos gados, ņemot vērā, ka esam izstrādājuši pārbaudes darbu par digitālo izglītotību, esam arī izvērtējuši, kādas ir mūsu sekmes šajā jomā. Tagad mēs atkārtoti izvērtējam, vai programmēšanai nevajadzētu būt matemātikas sastāvdaļai. Jo tā nav atrauta no matemātikas, tā ir sava veida matemātiska valoda. Šobrīd domājam, ka tā būtu ieviešama un piedāvājama visiem.

Aisma Orupe

Lasīts 324 reizes Pēdējo reizi rediģēts Piektdiena, 20 decembris 2019 17:37
Pieslēdzieties, lai rakstītu komentārus
Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Viedokļi Igaunijas izrāviens izglītībā – līdzsvars starp veco un jauno