Māris Zanders: No izglītības sistēmas tiek prasīts par daudz

18. oktobrī Rīgā norisinājās forums "Kādu vēlamies veidot Latvijas augstākās izglītības formulu?", kurā piedalījās gan augstskolu vadītāji un biznesa pārstāvji, gan atbildīgās valsts pārvaldes amatpersonas un politiķi. No publiski pieejamā foruma videoieraksta [1] 256 minūtēm noskatījos 236. Un tad man apnika.

Daļēji tāpēc, ka runātais dzirdēts ne pirmo reizi. Tomēr vēl vairāk tāpēc, ka šīs diskusijas sāk, kā saka, iet pa apli, turklāt ne tikai tāpēc, ka arvien notiek atsaukšanās uz nepietiekamu finansējumu vai nozares strukturālām problēmām.

Manuprāt, augstākajai izglītībai tiek izvirzītas neizpildāmas prasības un nozares pārstāvji amizantā kārtā pamanās paši tām piekrist. Mēģināšu paskaidrot savu domu.

Mēs regulāri tiekam informēti par prasmēm, kas nepieciešamas cilvēkam 21. gadsimtā, lai viņš justos droši darba tirgū un, cik saprotu, vispār būtu gatavs "jaunajiem izaicinājumiem". Radošums, spēja strādāt komandā, zinātkāre visa mūža garumā, spēja mācīties visa mūža garumā utt. Atklāti sakot, šādi "vēlamā cilvēka" modeļi man subjektīvi izraisa sliktas asociācijas, tomēr lai nu būtu.

Dīvainības sākas, kad izrādās, ka minētās prasmes ir augstākās izglītības teju vai ekskluzīva atbildība. Ja, runājot par jaunā pilsoņa agrīnāko dzīves posmu, laiku pa laikam vēl pavīd atklāsmes, ka vispār jau nevar visu prasīt no skolotāja, ka vispār ir tāda parādība kā ģimene, apkārtējā vide kopumā, tad, pilsonim sasniedzot pilngadību, viņš kaut kā pilnībā nonāk izglītības sistēmas aprūpē.

Piemēram, ja kārtējo reizi izskan žēlabas par studējošo slikto sagatavotību mācībām augstskolā, pārmetumi tiek veltīti skolām (tā tas, starp citu, notika arī forumā), nevis tam, ka cilvēkbērns ir pārāk daudz "sēdējis" sociālajos tīklos, izkopis narcisismu un no tā izrietošu nespēju adekvāti sevi novērtēt, ka viņa nespēja koncentrēties ir saistīta arī ar mūsdienu informatīvās telpas ietekmi.

Manuprāt, tā ir nejēdzība, un man nav īsti saprotams, kāpēc izglītības sistēma pati uz šādu pārprastu paternālismu "parakstās". Iespējams, tādēļ, ka daudzus gudrus vārdus un mūsdienīgu profesionālo žargonu lietojošie, piedošanu, onkuļi un tantes vadās pēc jau kādu laiku neaktuāliem priekšstatiem par to, kas mūsdienās ietekmē jaunu (un ne tikai) cilvēku.

Skola plašā nozīmē mūsdienās ir tikai viens no faktoriem, līdz ar to nav jēgas tik izmisīgi koncentrēties uz šo vienu faktoru, ja netiek runāts par citiem. Tēlaini izsakoties: kāda jēga uzstājīgi pieprasīt izglītības iestādes pozīcijas kāpumu kādā reitingā, vienlaicīgi neatbalstot kultūru (sākot no grāmatu un muzeju pieejamības un beidzot ar nacionālo kino) un nepalīdzot mēģinājumiem piedāvāt alternatīvas arvien primitīvākai informatīvajai telpai? Augstskola – kaut starp tās mācībspēkiem puse būtu starptautiski spīdekļi – neiemācīs par labām atzītas vērtības, ja cilvēks ārpus augstskolas sienām redzēs, ka šīs vērtības netiek uzturētas sabiedrībā kopumā.

Viss iepriekš paustais nenozīmē, ka Latvijas izglītības sistēmā nav nepieciešami uzlabojumi. Runa ir par to, ka nav jāatkārto tā pati vienkāršošanas metode, ko mēs jau redzam, piemēram, politikā, – "ja vien ievēlētu pareizos politiķus, tad gan nauda atrastos visam". Tāpat skaidrs, ka iepriekš paustais diemžēl nepiedāvā skaidrus, viegli realizējamus risinājumus (ja vien par tādu neuzskatām "jāmainās ir sabiedrībai kopumā", he, he...).

Iesākumam noderētu paplašināt izpratni par cilvēku veidojošajiem faktoriem, to mainīgumu. Piemēram, ne velti cilvēka reliģiozitātes 21. gadsimtā pētnieki analizē arī datorspēles [2] vai t.s. fantāzijas žanra daiļliteratūru [3]. Pieļauju, ka šādus pētījumus lasa tie tradicionālās reliģiozitātes pārstāvji, kuri rēķinās, ka starp "tā vajadzētu būt" un "tā ir" ir zināma atšķirība. Pieļauju arī, ka labu gribošie (tas šoreiz bez ironijas teikts) izglītības sistēmas dalībnieki par izglītojamiem domā kategorijās "tā vajadzētu būt", kas atšķiras no realitātes.

Nav loģiski regulāri daudzināt, ka "mēs dzīvojam lielu pārmaiņu laikmetā", un vienlaicīgi uzskatīt, ka pārmaiņas neskar, teiksim, jaunu cilvēku priekšstatus par to, kas ir interesants, noderīgs. Šie priekšstati var likties sveši, netālredzīgi, un attiecīgi ērtāk ir šo atšķirību kritizēt sliktākajās "mūsu laikā zāle bija zaļāka" tradīcijās. Pareizāk būtu aukstasinīgi analizēt un tad, izmantojot šo analīzi, mēģināt saprast izglītības institūciju vietu. Un tad var gadīties, ka ir tādas izmaiņas priekšstatos par pasauli, kuras izglītības sistēma objektīvi nevar mainīt – un tas arī nav izglītības sistēmas uzdevums.

http://straume.lmt.lv/lv/video-saraksts/augstakas-izglitibas-formula

https://www.apgads.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/Cels/Cels_69/01-Andrejevs.pdf

http://www.intelros.ru/readroom/gosudarstvo-religiya-cerkov/g3-2019

Lasītāju komentāri

Lasīts 121 reizes Pēdējo reizi rediģēts Piektdiena, 25 oktobris 2019 10:58
Pieslēdzieties, lai rakstītu komentārus
Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Viedokļi Māris Zanders: No izglītības sistēmas tiek prasīts par daudz