Drukāt šo lapu

Kur skolēni, tur skolotāji?

Runājot par lielākajām problēmām izglītības jomā, kā pirmā nāk prātā politiķu visbiežāk pieminētā – mazās skolas lauku reģionos, kuras neesot racionāli uzturēt, jo skolēnu maz, attiecīgi arī nepietiekot finansējuma skolotāju algām, tāpēc trūkstot skolotāju utt.

Bet tad nāk ziņa, kas sagrauj šādu priekšstatu par lietu kārtību vai drīzāk – nekārtību. Proti, pirms jaunā mācību gada sākuma Rīgā ir brīvas 385 pedagogu darbvietas, bet Latvijā kopumā brīvas varētu būt ap 500 pedagogu vakanču. Ievērojāt proporciju?

Ne jau sazin kādas nomaļās lauku skoliņas kopā ņemot, bet gan galvaspilsētā ir tas lielākais pedagogu iztrūkums – tur, kur ir lielākas algas, jo ir lielas klases un dažādas piemaksas, un kur ir iespēja savākt slodzes, strādājot blakus esošās skolās. Galu galā – tur, kur ir koncentrējušās augstskolas, kas "ražo" arī pedagogus.

Vai mazo skolu slēgšana atrisinās skolotāju iztrūkuma problēmu galvaspilsētā? Šaubos. Kāds varbūt pārcelsies uz dzīvi pie bērniem vai mazbērniem, attiecīgi izskatīs iespējas turpināt strādāt profesijā, bet diez vai vairākums būs tam gatavi, ka, līdzībās runājot, jāpārsēžas no vieglā auto uz kombainu. Pārlieka koncentrēšanās uz viena vainīgā (mazo skolu) meklēšanu un apkarošanu nu spilgti īpaši atklāj reformas vājo vietu. Politiķu iesaistīšanās "viss ir slikti" korī un vienlaikus ilgstoša problēmu nerisināšana pēc būtības nu nesusi savus skābos augļus.

Desmitgadēm turot šajā nozarē strādājošos, neteiksim,  pusbadā, kā viens otrs mīl pārspīlēti raksturot savu situāciju, bet gan nepietiekama finansējuma apstākļos, un par zemajām algām vien runājot, ir krietni cietis pedagoga profesijas prestižs. Vēlme strādāt arī (protams – ne tikai) idejas vārdā, tāpēc, ka tāds darbs patīk, ir, šķiet, apzināti apkarota. Nav brīnums, ka mazāk nekā agrāk ir to jauniešu, kas vēlas kļūt par skolotājiem, ja vieni no pirmajiem vārdiem, kas asociējas ar šo profesiju, ir "zemas algas", "neskaidrība par nākotni", "nebeidzamas reformas".

Kāds risinājums? Skaidrības ieviešana par to, kad un ar ko tas sen iesāktais un katra nākamā ministra turpinātais nebeidzamo reformu juceklis reiz beigsies; kas ir tas ideālais modelis, ko grib sasniegt, panākt, izveidot; kāda ir vīzija, uz ko tiecamies. To vajadzētu zināt ikvienam iesaistītajam – pedagogiem, skolu administrācijās strādājošajiem, visu līmeņu ierēdņiem, politiķiem, arī vecākiem. Un tad attiecīgi no tā lai izriet konkrētās rīcības šī mērķa sasniegšanai. Un lai tas mērķis ir kā akmenī iecirsts – lai visi nākamie ministri to respektē, no tā ceļa nenomaldās, savu viedumu šajā jomā demonstrējot. Tikai tad varam cerēt, ka skolās būs ne tikai skolēni, bet arī pietiekamā skaitā pedagogi. 

Romāns Meļņiks


Lasītāju komentāri

Lasīts 174 reizes
Pieslēdzieties, lai rakstītu komentārus