Baiba Moļņika: Izglītības sistēma ir jāpielāgo bērniem

UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika: „Atceraties „Alisi Aizspogulijā” un Češīras kaķi? Alise prasa, kur viņai tālāk doties, bet Češīras kaķis smaida savu plato smaidu un saka – kur tu gribi nokļūt? Alise atbild, ka nezina, uz ko kaķis viņai – tad jau pilnīgi vienalga, pa kuru ceļu tu ej.”

"ĪSUMĀ"

  • Latvijā iekļaujošā izglītība tiek uztverta sašaurināti, bieži ar to saprot vien speciālo izglītību. Taču ikdienā mēs sastopamies ar ļoti dažādām bērnu vajadzībām.
  • Tradicionāli ir pieņemts domāt, ka katrs skolotājs ir sava mācību priekšmeta karalis.
  • Taču uzmanība jāpievērš ne tikai prasmēm un spējai savas zināšanas pielietot, bet arī tam, lai veidotu attieksmes: kritisko un radošo domāšanu, socializāciju.
  • Bērnudārzā bērni spēlē dažādas lomu spēles, atnākot uz skolu, viņu galvenā loma ir skolēns. No viņa prasa galvenokārt apgūt uzdoto mācību vielu un pamazām nākotnes vīzijas izspēlēšana aiziet otrajā plānā.
  • Ja skola nespēj pārorientēt savu domāšanu, tas salej ūdeni privātās izglītības dzirnavās un mēs arī novērojam, kā pieaug privāto izglītības iestāžu popularitāte, kas veicina sabiedrības segregāciju.
  • Mēs mūžizglītību asociējam ar darba tirgu, taču tas nav prognozējums. Cilvēkam ir sevi jāattīsta kā personību.

Tiecoties pēc izcilām atzīmēm, mēs pārāk maz novērtējam tās skolas, kas spēj panākt rezultātu, strādājot ar dažādu vajadzību skolēniem. Tas nav izmērāms augstās atzīmēs, bet gan attieksmē pret pasauli, savu klasi un skolu, intervijā LV portālam ir pārliecināta jaunieceltā UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre BAIBA MOĻŅIKA. Lai gan UNESCO Latvijas sabiedrībai plašāk pazīstama kā kultūrvērtību aizstāve, tomēr lielākā daļa finansējuma aiziet tieši izglītības projektiem, īpaši pievēršot uzmanību iekļaujošai izglītībai.

Pagājušogad apstiprinātie ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķi paredz nodrošināt iekļaujošu, taisnīgu un kvalitatīvu izglītību ikvienam. Kā tas ir sasaistāms ar Latvijas izglītības iespējām?

UNESCO ir stingri noteikusi – nevis bērni ir jāpielāgo sistēmai, bet sistēma ir jāpielāgo bērniem. UNESCO globālais rīcības plāns "Izglītība 2030" ikvienam paredz taisnīgu, iekļaujošu un kvalitatīvu izglītību un arī mūžizglītības iespējas. Katrs no šiem vārdiem ir ļoti mērķtiecīgi izvēlēts un apspriests UNESCO dalībvalstu vidū.

Lai gan nevalstiskās organizācijas rūpējas par plašāku iekļaujošās izglītības izpratni, tomēr vēl aizvien Latvijā iekļaujošā izglītība tiek uztverta sašaurināti, bieži ar to saprot vien speciālo izglītību. Taču ikdienā mēs sastopamies ar ļoti dažādām bērnu vajadzībām. Piemēram, bērni, kas atgriežas atpakaļ no prombūtnes ārzemēs un kuru latviešu valodas zināšanas ir nelielas. Viņiem ir grūti iejusties jaunajā vidē, tāpēc ir nepieciešams īpašs atbalsts. Tāpat ir bērni, kur dzimtā valoda nav latviešu valoda – tas skolotājiem rada nepieciešamību domāt par īpašu metodiku un veidot stundu, lai ikviens gūtu labus rezultātus. Arvien vairāk palielinās arī to bērnu skaits, kam ir mācību grūtības un uzvedības traucējumi. Nevaram aizmirst arī par bērniem, kuri ir īpaši apdāvināti, arī viņiem ir jāpievērš pastiprināta uzmanība. Risinājumi ir jāmeklē.

Tiem bērniem, kas atgriežas no mācībām citās valstīs, ir grūti iejusties arī atšķirīgās mācību pieejas dēļ, kas valda Latvijas un citu valstu skolās. Viņi ir pieraduši mācīties vidē, kur var brīvi uzvesties, savukārt skolotāji šādas pašpārliecinātības dēļ samulst.

Tradicionāli ir pieņemts domāt, ka katrs skolotājs ir sava mācību priekšmeta karalis. Skolēniem tiek izvirzīti konkrēti mērķi – iegūt augstu atzīmi attiecīgos priekšmetos, pabeigt skolu, iestāties augstskolā, atrast labu darbu, kas, protams, ir saprātīgi.

Taču izglītības pētnieki atzīst: uzmanība jāpievērš ne tikai prasmēm un spējai savas zināšanas pielietot, bet arī tam, lai veidotu attieksmes: kritisko un radošo domāšanu, socializāciju. Tās var saukt par 21. gadsimta un caurviju prasmēm. Tās dod cilvēkam elastību. Darba tirgus ir tik mainīgs, ka personībai jāspēj pielāgoties, un šī spēja jāattīsta jau skolā maziem bērniem – to var saukt arī par uzņēmējspēju veicināšanu jeb spēju pašam organizēt savu dzīvi. Šeit ļoti svarīga ir skolotāju izglītošana.

Starp citu, arī informatīvajā ziņojumā par vispārējās izglītības pieejamības un kvalitātes nodrošināšanu secināts, ka Latvijas skolu absolventiem trūkst komunikācijas spēju. Tātad par spīti zināšanām, pat dabaszinātnēs, viņiem trūkst spēju sevi pierādīt darba tirgū un darbavietā, iegūt vērtīgus kontaktus.

Te mēs nonākam pie spēļu tehnikas attīstīšanas skolās. Bērnudārzā bērni spēlē dažādas lomu spēles, atnākot uz skolu, viņu galvenā loma ir skolēns. No viņa prasa galvenokārt apgūt uzdoto mācību vielu un pamazām nākotnes vīzijas izspēlēšana aiziet otrajā plānā. Pie karjeras izglītības atgriežamies vien projektu vai karjeras nedēļas laikā. Taču ir izpētīts: ja noguļam brīdi, kad bērnam ir ziņkāre par apkārtējo pasauli un vēlme sevi izspēlēt tajā, to atjaunot ir grūti.

Šī brīža tehnoloģiskās iespējas ir unikālas, un mēs to varam izmantot savā labā, tās ļauj bērnam izspēlēt sevi dažādās lomās un situācijās. Es ļoti ceru, ka jaunais izglītības satura modelis jeb kompetenču pieeja iet šajā virzienā. Taču nav skaidrs, cik ļoti tam ir gatava sabiedrība un īpaši - vecāki. Ir radies pieradums vērtēt izaugsmi tikai pēc izmērāma rezultāta. Atzīmei kā kritērijam un caurlaidei nevajadzētu būt galvenajam atskaites punktam.

Atzīme noteikti ir vienkāršākais veids, kā pārbaudīt, ko skolēns ir iemācījies. Uzdot un saņemt atbildi.

Jā, tas atvieglo, arī mana kā vecāka atbildību. Es paskatos sava bērna atzīmes un secinu, ka viss ir normāli, taču to, kas viņa bērnu interesē un saista, bieži vien vecāki nezina.

Šeit mēs nonākam pie vēl viena atslēgas vārda – mediju pratība. Bērns tiek tramdīts starp dažādām pasaulēm – skolu un tās sistēmu, vecākiem un virtuālo pasauli. Mēs nemaz nezinām, vai bērni spēj tikt galā ar šo informācijas gūzmu. Tāpēc UNESCO paspārnē izveidota ļoti spēcīga komunikācijas un informācijas programma, kas attīsta mediju pratības konceptu, uzsverot, ka bērniem nepieciešams attīstīt prasmes un kompetences, kas nodrošinātu viņu spēju – saprast informāciju, to kritiski izvērtēt, strādāt ar dažādiem resursiem un tehnoloģijām. Tikpat nozīmīgi ir bērnus un jauniešus rosināt pašiem radīt un dalīties ar kvalitatīvu saturu. UNESCO ļoti vēlas, lai ikviens sabiedrības loceklis no patērētāja kļūtu par radītāju. Savukārt skolotājus vēlamies redzēt kā mediatorus starp informāciju no dažādiem resursiem un skolēniem, kas to patērē.

Šogad jau otro gadu Latvijas skolās turpinās Datorikas pilotprojekts. Tā ietvaros datorika, tai skaitā mediju pratība, tiek mācīta integrēti, un vairums skolotāju atzīst, ka vēlētos uzlabot savas zināšanas. Iespējams, tāpēc, ka skolās daudzviet māca vecākas paaudzes pedagogi, kas nav pārliecināti par savām prasmēm.

Man ir bijis tas prieks strādāt "Samsung skola nākotnei" projektā. Kad skolotājiem, kas vēlas iesaistīties projektā, jautā par viņu motivāciju, gandrīz visi atbild, ka vēlas apgūt jaunās tehnoloģijas, lai iegūtu kopīgu valodu ar jauniešiem.

Taču, kurš ir teicis, ka valodai ir jābūt citādākai? Tā ir liela lomu spēle – skolotājs ir pieradis, ka viņam ir noteicošā loma un atbildība par mācību procesu. Ar tehnoloģiju palīdzību atbildība tiek dalīta. Ir jāatzīst, ka ikviens no mums kādā brīdī var kļūt par mācekli. Ir lietas, ko bērns var saprast un izdarīt labāk nekā es. Taču skolotāja gudrība ir tajā, ka viņš prot ne tikai izdarīt, bet arī izmantot. Ja es mācību procesu salīdzinātu ar pastaigu vai ceļojumu, tad skolotājam jābūt skaidram mērķim, kurp viņš nonāks beigās. Viņš ir gids, kas vada uz rezultātu un tam jābūt saistošam visiem spēlētājiem – skolotājiem jāprot saslēgties ne tikai ar skolēniem, bet arī ar saviem kolēģiem – pedagogiem un saņemt skolas vadības atbalstu.

Uz to, starp citu, ir norādījuši arī OECD pētnieki – skolotāji Latvijā savā starpā nesadarbojas – katrs ir par sevi.

Tāpēc skolas direktoram ir jādefinē vīzija par savas skolas attīstību. Kas no tā, ka klasēs ir interaktīvas tāfeles, mainīsies tavā skolas vīzijā? Kā tava skola izskatās pašvaldībā, kādam ir jābūt bērnam, kas mācās šajā skolā un par ko viņam jākļūst? Interesantākais ir tas, ka par šo jautājumu vairāk aizdomājas to skolu direktori, kuru skolas nemaz nav augstās pozīcijās reitingos. Tie skolotāji, kuri vidusskolā nesaņem izcilu skolēnu, bet gan panāk progresu ar tādu skolēnu, kuru kāds cits jau no pirmās klases uztver par zudušu gadījumu. Tieši šiem skolotājiem ir jāprasa padoms, kā veiksmīgāk īstenot iekļaujošo izglītību, jo viņi šādos gadījumos neapjūk.

Jāsaka, ja skola nespēj pārorientēt savu domāšanu, tas salej ūdeni privātās izglītības dzirnavās, un mēs arī novērojam, kā pieaug privāto izglītības iestāžu popularitāte, kas savā ziņā veicina sabiedrības segregāciju.

Nākotnē ir paredzēts arvien vairāk bērnus no speciālām skolām iekļaut vispārējās izglītības iestādēs. Attieksme pret šo jautājumu gan nav viennozīmīga – ir vecāki, kas to neatbalsta.

Kad 1993. gadā mācījos Zviedrijā, mēs bijām tautskolā, kur starp daudzām grupām vienā bija jaunieši ar psihiskās veselības traucējumiem. Viena no meitenēm, ar ko mācījos, mani pierunāja apmeklēt drāmas nodarbību šiem jauniešiem. Es aizgāju uz nodarbību un vēroju, kas tur notiek. Biju pārsteigta, cik ļoti atbrīvoti strādāja šie jaunieši, ar kādu degsmi un prieku! Tad arī es sapratu, cik ļoti esam ierobežoti savā domāšanā un pieņēmumos. Mēs nedrīkstam vadīties tikai pēc izteiktiem stereotipiem.

Mums ir jāspēj gan no cilvēka ņemt, gan viņam dot. Ļoti daudzas skolas, kas strādā ar šiem bērniem, ir secinājušas, ka viņu atrašanās klasē padara klases vidi daudz atvērtāku un saprotošāku. Taču tas prasa milzīgu darbu, un es redzu arī karojošu vecāku pusi, kas saka, ka šie bērni ir neaprēķināmi un agresīvi. Taču diemžēl agresivitāte šobrīd ir daudzos bērnos, arī bez speciālām vajadzībām.

Kā sabiedrība mēs kļūstam iekļaujošāka, bet lielais veiksmes vārds tomēr ir metodika un spēja saprast un uztvert dažādību, tikt galā ar šo situāciju un novērtēt to cilvēku pieredzi, kas to ir atraduši. Mēs pārāk maz novērtējam cilvēkus, kas spēj strādāt ar dažādu auditoriju un panākt rezultātu. Tas varbūt nav izmērāms augstās atzīmēs, bet tas ir izmērāms attieksmē pret pasauli, savu klasi un skolu. Šāda veida pieredze, skolas, direktori mums ir jāmeklē ar uguni.

Gadās arī tā, ka pašvaldības uzņem šos skolēnus tikai tāpēc, lai skolās uzturētu nepieciešamo skolēnu skaitu. Skolai nav pieredzes ar šo bērnu iekļaušanu, pietrūkst informācijas un metodiskā atbalsta, kā rezultātā var ciest visi skolēni.

Šādi tiek uzlikts zīmogs, ka tu atsēdēsi skolā savus lemtos gadus, taču skola nenes atbildību par to, kas ar to bērnu pēc tam notiks. Tas stāsts ir plašs, jo ir jārunā arī par sociālo uzņēmējdarbību un to, cik darba devēji ir atvērti pieņemt darbā cilvēkus, kas no pirmā acu uzmetiena neizskatās pēc vidējā aritmētiskā darbinieka. Es teiktu arī to, ka mums ir diezgan pamatīgs ceļš ejams šajā virzienā.

Kā ar mazākumtautību skolēnu iekļaušanu Latvijas izglītības telpā? Ko skolotājs var darīt, lai ieinteresētu citā valodā runājošu skolēnu?

Mēs esam sadarbojušies gan ar Izglītības un zinātnes ministriju, gan Kultūras ministriju, pētot kompetenci par kultūras izpratni. Maijā prezentējām rokasgrāmatu par tās atspoguļojumu mācību procesā. Diskusijas UNESCO vidē bija ļoti interesantas, jo darba grupā piedalījās vairāk nekā 20 dalībvalstis.

Secinājām, ka kultūra ir ceļš, kā atbildēt uz dažādiem mūsdienu izaicinājumiem – valodu un tautību bagātību. Turklāt kultūrai skolās būtu jāatspoguļojas daudzveidīgi. Viens veids ir kultūras vai mākslas mācīšanās. Latvijā ir ļoti augsti attīstīta kultūrizglītība, jo mums ir talantīgi bērni, mēs strādājam, lai mums būtu radošā elite. Taču daudz mazāk saprotam, ko nozīmē mācīties caur kultūru. Kultūra nav tikai tas, ko ej skatīties teātrī vai klausies koncertā. Kultūra ir katras personības identitātes neatņemama sastāvdaļa. Tai, gluži tāpat kā mediju pratībai, būtu jābūt klātesošai visā mācību procesā. Tā ir cieši saistīta ar izpausmes un vārda brīvību, dod iespēju katram bērnam būt radītājam, kā arī veido saprašanās tiltus, satiekoties dažādiem pasaules uzskatiem un vērtību sistēmām.

Esat norādījusi, ka šajā brīdī, kad pasaulē valda daudz savstarpēju sadursmju, tieši izglītība un kultūra ir atslēga, lai iegūtu uzvaru pār cilvēku prātiem un sirdīm? Taču rodas iespaids, ka Latvijā populārāka ir īstermiņa domāšana, kas saredz ieguvumus tikai no ekonomiskas izaugsmes, kas ir īstermiņa projekts.

Ne tikai Latvijai, bet arī Eiropai kopumā ir jāatbild uz jautājumu, ko vēlamies sasniegt? Vai rezultāts ir valstu ekonomikas augšupeja? Vai varam droši pateikt, ka tajā brīdī, kad būs sasniegti visi ekonomiskie rādītāji, cilvēki būs laimīgāki? Ir liecības, kas pierāda, ka attīstītajās valstīs cilvēku ienākumi nav saistīti ar viņu pašsajūtu.

UNESCO Ilgtspējīgas attīstības mērķos kultūra neuzrādās kā atsevišķs mērķis. Taču netiešā veidā kultūra ir atrodama katrā no šiem mērķiem, jo attīstībai bez kultūras nav sirds. Tā iedod vērtību dimensiju, saliek lietas pa plauktiņiem. Tajā brīdī, kad mēs pieņemam lēmumu, kad kultūra nav tikai skaists koncerts, bet mans iekšējais vadmotīvs, kas mani kā cilvēcisku būtni vada uz priekšu. Tā ir tā apziņa, ko mēģina skaidrot UNESCO.

Atceraties "Alisi Aizspogulijā" un Češīras kaķi? Alise prasa, kur viņai tālāk doties, bet Češīras kaķis smaida savu plato smaidu un saka – kur tu gribi nokļūt? Alise atbild, ka nezina, uz ko kaķis viņai – tad jau pilnīgi vienalga, pa kuru ceļu tu ej.

Kas ir tas mērķis, uz ko ir jāvirzās Latvijai?

Ir pilnīgi skaidrs, ka katrs cilvēks vēlas sevi realizēt darba tirgū. Taču bez tā cilvēks ir arī sociāla būtne. Piemēram, tas, ko Latvijā saprot ar mūžizglītību, īpaši pēc ekonomiskās krīzes, ir pavisam cits, ko saprot Āzijā. Mēs mūžizglītību asociējam ar cilvēka iespēju pēc iespējas ātrāk atrast jaunu darbu. Cilvēki mācās arvien jaunos kursos, neiedziļinoties, kas ir iemesli un cēloņi darba zudumam. Viss koncentrējas ap darba tirgu, taču darba tirgus ir absolūti neprognozējams. Āzijā vairāk mūža mācīšanos izmanto kā kopienas veidošanu – tu mācies un attīsti sevi kā personu, kā sociālu būtni, līdzīgi, kā tas Latvijā notika tautskolās.

Skolēniem šajā sakarā ir svarīga interešu izglītība. Taču ne jau tiecoties pēc rezultāta, bet gan lai atrastu sevi. Tieši interešu izglītības pedagogiem ir lieliska pieredze, kā strādāt ar bērniem ar dažādām vajadzībām. Ļoti bieži pulciņos pēc stundām atveras tie bērni, kuri klasē jūtas garlaikoti.

Visbeidzot cilvēkam ir jārealizē sevi kā personību. Šeit mēs atgriežamies pie bērna, kas sevi izspēlē dažādās lomās. Tā ir tā Češīras kaķa mācība, kas mums vienreizēji pasaka par kultūras lomu. Tieši kultūra ļauj tev izpausties dažādās jomās, tu neaizej pa vienu šauru taciņu tikai tamdēļ, ka kāds tā ir teicis. Tev ir dota iespēja sevi izmēģināt, atrast to, kas tevi kā personību ceļ. Kultūra ir tava identitāte, tas ir veids, kā to kodolu, kas tevī ir iekšā, spēj izaudzēt, parādīt arī citiem. Tas ir jāsaprot katra bērna vecākam.

Šī gada oktobrī Latvija atzīmēja pievienošanās UNESCO 25. gadadienu. Kādi pasākumi bija plānoti?

Katru gadu mēs rīkojam UNESCO nedēļu, un šis gads nebūs izņēmums. Šogad ir izveidoti divi stāsti, kas veltīti jauniešiem – viens ir akcija "UNESCO Latvijas dārgumu cildināšana" un otrs – individuāla "Mantojuma skapja" izveide. Mēs vēlamies, lai jaunieši audzētu pašapziņu un saprastu, ka mūsu vērtības ir līdzvērtīgas tām, kas ir pasaulē. Savukārt "Mantojuma skapis" ļaus katram pētīt savu dzimtas koku un savas saknes. Tiek plānotas arī diskusijas par to, kā pašvaldības var iesaistīties mantojuma izglītībā, un notiks arī UNESCO Globālā izglītības ziņojuma atklāšana.

Es UNESCO strādāju jau 10 gadus un tikai šobrīd sāku saprast, kā to īsti darīt. UNESCO prasa lielu iedziļināšanos, lai globālas prasības piemērotu Latvijai un mūsu vērtības rādītu pasaulei. Tāpēc UNESCO ir svarīgs, piemēram, asociēto skolu projekta tīkls. Šajā tīklā ir 32 skolas – sākot no bērnudārziem, beidzot ar interešu izglītības centriem, profesionālām skolām, vispārējām skolām. Pēdējais jaunums, ko esam izsludinājuši, ir Pasaules lielākā mācību stunda, ko veidojam jau otro gadu. Šim stāstam ir ciešs sakars ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Skolas veido savu mācību stundu plānu, stāstus. Temati, kas svarīgi gan globālā, gan vietējā līmenī, ir cilvēktiesības, kultūras mantojums, globālais pilsoniskums.

Tas ir svarīgi, jo esmu secinājusi arī pati – UNESCO piedod lietām mērogu. Aizbraucot reizi divos gados uz dalībvalstu Ģenerālo konferenci, kur piedalās 195 valstis, tu saproti, cik daudz ir jāspēj, lai varētu mūsu vērtības izcelt pasaulē. Tu redzi, cik pasaule ir liela, un tāds arī ir UNESCO redzējums – aizpildīt komunikācijas robus starp dažādām kultūrām jeb Raiņa vārdiem runājot – es pasaules daļa, atbildīgs par visu!

Interviju sagatavoja Laura Studente.

Lasīts 327 reizes Pēdējo reizi rediģēts Pirmdiena, 20 novembris 2017 20:35
Pieslēdzieties, lai rakstītu komentārus
Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Viedokļi Baiba Moļņika: Izglītības sistēma ir jāpielāgo bērniem