Vai mēs vēlamies pārmaiņas izglītībā?

Pārmaiņas izglītībā. Šķiet, būtu grūti atrast kādu izglītības nozarē strādājošo, vecāku vai plašākā sabiedrībā, kas teiktu, ka pārmaiņas izglītībā nav nepieciešamas.

Vecāki, bankas eksperti, ierēdņi norūpējušies par izglītības kvalitāti, pedagogi par darba apstākļiem un pārmērīgo profesionālā darba regulējumu, izglītības profesionāļu pilsoniski aktīvā daļa – par labas pārvaldības trūkumu un pārmaiņu ieviešanas necaurspīdīgumu. Ikviens stāv savā konkrētā pozīcijā un aiz skaitļiem, aizvainojuma, paštaisnības nespēj saskatīt tos, kādēļ šīs pārmaiņas tik ļoti nepieciešamas, – bērnus, jauniešus, visbeidzot (nedaudz ar patosu) mūsu pašu nākotni.

Manas paaudzes un arī jaunāku paaudžu vecumdienu kvalitāte ir to rokās, kas šodien sēž skolas solā vai tikai šobrīd sāk skolas gaitas. Kādus mēs vēlamies redzēt nākotnes lēmējus par mūsu dzīvi: paklausīgus izpildītājus (līdz ar to viegli apmācāmus, manipulējamus)? Radošus, uzņēmīgus, izlēmīgus (līdz ar to reizēm ļoti kaitinošus mācību procesā)? Globalizācijas un tehnoloģiju straujās attīstības radītie izaicinājumi nosaka pārmaiņu nepieciešamību.

Ierosinātās pārmaiņas

Šeit piedāvātās pārdomas ir ierobežotas ierosināto satura pārmaiņu kontekstā, un tikai netieši skar arī pārējās – sistēmas labas pārvaldes jautājumus, skolu tīkla sakārtošanu, vides maiņu u. c. Projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” piedāvātie satura organizācijas un īstenošanas principi vienlaicīgi ir gan inovācija, gan jau labi aizmirsts iepriekšējo pārmaiņu atgādinājums. Atgādinājums, jo taisnība tiem, kas saka, ka “mēs jau to visu zinām”.

Patiesi, jau kopš 90. gadu vidus ar zināmu regularitāti ir ierosināti tādi pārmaiņu principi kā skolēnu centrētas mācības, vērtēšana attīstībai, formatīvās vērtēšanas un atgriezeniskās saites lietojums snieguma uzlabošanai, bilingvālas mācības, visas skolas pieeja un skolotāju sadarbība, satura integrācija u. c. Jautājums tiem, kas apgalvo, ka visu jau zina (reizēm izskan, ka arī dara): kāpēc tad mūsu skolās joprojām šie principi nedarbojas? Es nevēlos vispārināt, jo jau šobrīd Latvijā ir skolas, kas īsteno šos principus. Ja tie darbotos, tad nebūtu tik daudz iebildumu pret pārmaiņām publiskajā telpā no pašu pedagogu vidus. Jo, ja pārmaiņas jau notikušas, kāpēc iebilst pret to, kas palīdz legalizēt jau notikušu faktu?

Vēl tālajā 2004. gadā līdz katrai skolai nonāca Izglītības sistēmas attīstības projekta izstrādāti un aprobēti atbalsta materiāli, kuri nereti tika nolikti kādu grāmatplauktu izdaiļošanai, nevis lietošanai. Ja jau mēs visu zinām, kāpēc mēs savas zināšanas neliekam lietā, nelietojam? Zināšanas no kompetences jeb šobrīd lietotā latviskojuma – lietpratības – ar to arī atšķiras: ne tikai zināt, bet arī GRIBĒT lietot un, visbeidzot, DARĪT. Diemžēl jau šobrīd nākas dzirdēt no pilota skolu dalībniekiem, ka mācībās nākas sēdēt blakus kolēģiem, kas ļoti mērķtiecīgi mācību laikā GRIB draudzēties tikai ar savu viedtālruni, visu jau ZINA un DARĪT pat netaisās. Jo līdz šim princips – nereaģēsim uz jaunajām prasībām, pagaidīsim pāris gadus un viss būs atkal vecajās sliedēs – diemžēl darbojas, kas neliecina par labu pārvaldību izglītības sistēmā. Un šis nav stāsts par skolu, tās vadību un pedagogiem vien.

Vai mēs kā sabiedrība – vecāki (bezatzīmju sistēmu un formatīvās vērtēšanas attīstību atcēla vecāku spiediena dēļ), izglītības sistēmas pārvaldītāji (jau tagad dzirdamas balsis pārvaldes institūciju gaiteņos, ka tā rotaļāšanās nu gan neiederas pamatskolas līmenī), plašākā sabiedrība (“kad mēs mācījāmies, viss bija labi, tagad tikai tāda muļķošanās”), ignorējot faktu, ka dzīvojam 21. gadsimta otrās dekādes noslēgumā, – vēlamies pārmaiņas izglītībā? Un, ja mēs nevēlamies, tad nekas nevar notikt. Ja paši nespējam, negribam un neizmantojam iespēju piedalīties jaunā satura izstrādē, tad vismaz netraucēsim tiem nedaudzajiem pārmaiņu rosinātājiem/arhitektiem/ieviesējiem ar saviem emocionālajiem viedokļiem. Jo racionāli argumenti, kāpēc pārmaiņas nav nepieciešamas, nav dzirdēti.

Iespējams, negatīvā nostāja “pret” ir dabisks aizsargmehānisms, lai nebūtu jāizkāpj no savas komforta zonas? Nu jau desmit gadus sens pētījums, iespējams, atklāj tās kļūdas, ko esam izdarījuši un kuras labojot varētu nostāties blakus Igaunijai un Somijai izglītības kvalitātes salīdzinošajos vērtējumos. No datiem izriet, ka starta pozīcijā esam bijuši priekšā Igaunijai un mums bija iespēja sekot Somijas paraugam pēctecīgi piešķirt lielāku autonomiju skolām un skolotājiem.

Neraugoties uz to, jau 2008. gadā iezīmējas tendence palielināt kontroli un prasības skolotājiem, nepalielinot viņu autonomiju. Bijām nogājuši 15 gadus no labām starta pozīcijām, nevis stiprinot skolu un skolotāju autonomiju, padarot viņus līdzdalīgus un līdzatbildīgus par mācībām un skolu, bet gan esam stiprinājuši kontroles mehānismus, paralizējot skolotāju vēlmi piedalīties pārmaiņu procesos. Jo pārmaiņas paredz arī pieļautas kļūdas (nekļūdās tas, kurš nedara neko). Ja par katru kļūdu tiekam noniecināti un sodīti, tad, lai izvairītos no negatīviem ārējiem stimuliem, sastingstam un cenšamies nekustēties vispār.

Ko darīt?

Nu jau kādu laiku pieejams jaunais izglītības satura standarta melnraksts. Neviens melnraksts nepretendē uz pilnību. Ikviens, kas kaut ko ir radījis, zina, ka pilnveidošana dažkārt ir laikietilpīgāka nekā pati radīšana. Astoņu mēnešu laikā (kāpēc tik īsā laikā, būtu atsevišķa raksta cienīgs jautājums) ievērojams skaits dažādu disciplīnu profesionāļu – praktiķi un teorētiķi, liberālāki un konservatīvāki – domāja, diskutēja, mācījās, radīja, laboja, laboja, laboja… Iespēja pieteikties un piedalīties bija ikvienam, arī šī brīža karstākajiem kritiķiem.

Paldies visiem, ar ko bija iespēja strādāt kopā! Mēs esam paveikuši nozīmīgu darbu! Samazinājuši satura apjomu, skolēna darbība ir centrā, caurviju kompetences kā 21. gadsimta nozīmīgas prasmes ir integrētas saturā. Lai gan laika bija par maz, it īpaši refleksijām par paveikto, darbs, manuprāt, ir ļoti labi paveikts, uz 8, ja nu kādam nepieciešama atzīme. Tagad gan mums pašiem, gan vecākiem, kas jūtas kompetenti, gan ierēdņiem, kas parasti zina labāk, gan sabiedrībai kopumā ir iespēja gada laikā konstruktīvu priekšlikumu veidā noslīpēt šo melnrakstu līdz pilnībai. Nevis izteikt emocionālus viedokļus, bet atrotīt piedurknes un ķerties pie konstruktīvu un konkrētu priekšlikumu radīšanas.

Mēs esam pazaudējuši 20 gadus, lai varētu stāvēt blakus Igaunijai, Somijai izglītības kvalitātes ziņā. Izšķiršanās par rīcības modeli ir mūsu ziņā:

  1. veiksim ātras un revolucionāras pārmaiņas, bez apzinātas pārmaiņu nepieciešamības īstenotāju prātos (Valsts Bankas piedāvātais risinājums);
  2. saņemsimies drosmi un izkāpsim no savas komforta zonas un vismaz pamēģināsim šoreiz darīt kaut ko citādi nekā iepriekš, pat ja mēs jau visu zinām;
  3. beidzot sāksim strādāt visi kopā, lai pārmaiņas notiktu ne tikai skolās un skolotāju prātos, bet arī vecāku, izglītības sistēmas pārvaldes, citu ieinteresēto pušu prātos. Pamainīsim perspektīvas. Nodemonstrēsim mūsu bērniem un jauniešiem, ka sadarbība un līdzdalība nav vien standartā ierakstīta caurviju kompetence, bet arī reāla darbība, no kā mācīties. Ja mēs visi kopā spēsim paveikt šo, tad, iespējams, pārmaiņas tomēr beidzot notiks.

Laima Geikina, Latvijas Universitātes profesore.

 

Lasītāju komentāri:

1. Anonymous 16. oktobris, 2017 19:04
ja skolotājas pašas nezin vidusskolas kursu visos priekšmetos………..ko var uzlabot?
 
2. Zoja K. 16. oktobris, 2017 16:18
Jaunajās programmās vairs nav paredzēta Latvijas vēsture kā atsevišķs priekšmets!!!
 
3. nelietpratīgais 16. oktobris, 2017 07:44
Iedomājieties, kas tagad sāksies ar šito visu pārdēvēšanu?Kursi skolotājiem, vērtēšanas sistēmas pārskatīšana – e- klasē droši vien viss jāpārtaisa par lietpratībām…. Bagāta valsts.
Tajā pašā laikā slēdz lauku skoliņas, kas ir vienīgais kultūras avots laukos, un nabaga atlikušie bērni tiek kratīti pa drausmīgajiem lauku ceļiem.
Lietpratīgi rīkojamies savā valstī.Grūžam naudu glupībās.
 
4. lietpratīgais vecāks 16. oktobris, 2017 06:32
Lietpratības …hihihihihihihihahahah! Nu gan sasmīdinājāt. Mans bērns būs lietpratīgs ne kompetents.
Ak kungs, kad šie murgi beigsies LV?
 
5. Kvadrāts 15. oktobris, 2017 22:06
Kādu vēlamies redzēt valsti nākotnē, tādu arī izvēlamies izglītības modeli. Viens otrs vairs neuztver nopietni ne Nacionālo attīstības plānu 2020, ne pat Satversmes preambulā sarakstīto:
” Ir jāatbild arī uz jautājumu par mūsu valsts projekta būtību, par to, kas ir mūsu kopība šodien un kādu mēs to vēlamies redzēt rīt. Kādreiz mums tika stāstīts par eiropeisku labklājības valsti, bet šī brīža situācijā tas izklausās pēc izsmiekla. Pie mums labklājība kā valsts projekta ideja nedarbojas, jo pārsvarā cilvēki uztver labklājību individuāli un cenšas raut sev pēc iespējas vairāk, bet valsts lietas degradē. Cilvēki bēg no valsts ne tikai tādēļ, ka šobrīd neatrod sev iespējas un pielietojumu, bet arī tādēļ, ka neredz sev izredzes arī rīt.” Harijs Tumans:” Par valsts identitāti un par ciklopiem valstī.”
 
6. Pieredzes bagāts skeptiķis 15. oktobris, 2017 21:42
Var jau virknēt svešvārdus saliktos sakārtotos teikumos, taču ar šo “lietpratības” reformu nupat ir kā senā no Āzijas nākušā sakāmvārdā : “Lai cik tu kliegtu : “Halva, halva!”, mutē no tā saldāk nekļūst”. Stulbas reformas 27 gadu garumā 20 ministrētāju un “varenkompetento” ierēdņu izpildījumā novedušas labu klasisko izglītību, skolas, skolotājus un skolēnus tuvu bezdibeņa malai. Vai šī “kompetenču- leitpratības” kārtējā “tukšmuldēšana bez reāla satura” būs kas labāks?!
 
7. Klucis 15. oktobris, 2017 21:07
Par ko šitenie gudrie šadurski un gudrās profesores runātājas 20 gadus algu saņēma, ja veica vienkārši pārmaiņas (Boloņas process u.c. ), bet par pozitīvām pārmaiņām nedomāja? Krējums apēst, taču gribās vēl un vēl?
 
8. STOP 15. oktobris, 2017 19:17
Vispārīgu un nekonkrētu standarta melnrakstu vietā JAU SEN bija jābūt skaidram standartam ar PIEMĒRIEM, ar precīzi definētiem rezultātiem!
Cilvēki, kuri pie tā strādā, saņem LABAS algas – bet nekas no vajadzīgā NAV tapis!
Atkal skoltājam būs jāizstrebj “reformatoru” ievārītais!??
 
9. Ojārs 15. oktobris, 2017 18:25
Vai kāds var paskairot ko nozīmē vārds kompetence un kā saprotams vārdu savienojums – kompetenču izglītība?Ar ko tie atšķiras no tik brutālā vārda zināšanas?
 
o Redzi 15. oktobris, 2017 19:21
Latviešu valodā vārds ‘kompetence’ ir tikai vienskaitlī!
‘Kompetences’ daudzskaitlī ir murgs!
Cilvēks var būt kompetents kādā nozarē – labi tajā orientēties, būt prfesionālis! Skolēni tādi diez vai būs sākumskolā ..
Lasīts 633 reizes Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 17 oktobris 2017 00:39
Pieslēdzieties, lai rakstītu komentārus
Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Viedokļi Vai mēs vēlamies pārmaiņas izglītībā?