Madonas konferencē “Jaunatnes izglītošana Latvijas līdzsvarotai attīstībai, dabas un kultūras vērtību saglabāšanai” ekspertu uzmanības centrā bija izglītības jomas aktuālie jautājumi. Konference tika strukturēta divās daļās. Pirmajā daļā galvenā tēma bija izglītība un izglītošanās mūža garumā kā Latvijas novadu līdzsvarotas attīstības ilgtspējas faktors, savukārt otrajā – eksperti analizēja izglītības lomu sakārtotas vides veidošanā, sekmējot gudru saimniekošanu, dabas un kultūras vērtību saglabāšanu, paplašinot šo tēmu loku – ietverot gudru reģionālo pārvaldību, kas ir vērsta uz ilgtspēju.
Stratēģijas: to konteksts un nacionālās īpatnības
Konferences galvenais fokuss bija orientēts uz Latvijas un katra novada ilgtspējīgas attīstības nākotnes scenāriju apzināšanu un izpēti. Arī domu apmaiņai, vai šādi nākotnes scenāriji 15, 25 vai 50 gadu laikposmam vispār ir iespējami un jēgpilni? Vai ir iespējams noteikt, kādas kompetences būs nepieciešamas darba tirgū 2050. vai 2075. gadā? Vai tālākā nākotnē vispār pastāvēs jēdziens “darba tirgus”? Eksperti uzsvēra, ka stratēģiskie mērķi ir ne tikai jādefinē, bet arī nepārtraukti jāaktualizē. Turklāt digitālajā laikmetā izolēti domāt tikai par vienas valsts stratēģisko attīstību nav jēgpilni.
Stratēģiskajiem dokumentiem Latvijā piemīt kāda raksturīga īpašība: kolīdz tie tiek apstiprināti, tie dīvainā kārtā „dematerializējas”, kļūst neredzami un izzūd gan no speciālistu, gan arī no tautas apziņas. Iespējams, stratēģiskie dokumenti būtu jāveido tā, lai to pieņemšana raisītu tūlītēju aktīvu darbošanos. Rīcība nodrošinātu to neizkrišanu no ikdienas aprites un savlaicīgu aktualizēšanu. Madonas konferencei līdzīgu forumu dalībniekus var pielīdzināt īpaši izvēlētai fokusa grupai, kas īsteno stratēģisko jautājumu daudzpusīgu aktualizāciju: modelē izglītības un ilgtspējas attīstības kopainu vienā novadā. Iznākumā tiek identificētas daudzas likumsakarības, kas ir attiecināmas uz visu valsti kopumā.
Madonas novads ir kā modelis izglītības un ilgtspējīgas dabas resursu attīstības, kā arī saimniekošanas sinerģijas izpētei – pilsēta un lauku pagasti, 30 procenti ir dabas aizsargājamā teritorija, daudzi vēstures un kultūras objekti, sporta bāzes. Tas viss kopā veido bagātīgu resursu bāzi, kas ir piemērota daudzveidīgai sasaistei, nozīmīgu lomu šajā sistēmā ieņemot arī plaša spektra izglītības aktivitātēm.
Latvija vienotā pasaules izglītības telpā
Pārmaiņas formālajā izglītībā pēdējo 50 gadu laikā ir secīgas, bet nav cikliskas. Izglītības attīstība ir cilvēku mērķtiecīgi vadīts process, atšķirībā no cikliskajiem procesiem dabā.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem visai izglītības sistēmai bija, ir un būs, kā attīstīt ikviena bērna spējas un potenciālu iespējami efektīvākā un pilnvērtīgai dzīvei piemērotākā veidā. Tas ir jautājums par unifikācijas mērķtiecīgu aizstāšanu ar individualizētu pieeju katram bērnam. Ikviena bērna pilnvērtīga attīstība ir izglītības sistēmas galvenais mērķis.
Latvijas atrašanās Eiropas vienotajā augstākās izglītības telpā paver lielas iespējas, tieši - situācijas objektīvai analīzei un pamatotu risinājumu meklējumiem. Latvijas līdzdalība OECD izglītības sektoram varētu dot argumentētu motivāciju pārmaiņām. Ļoti informatīvi ir PISA testi, bet iegūto datu interpretācijai ir jābūt īpaši profesionāli veiktai. Arī pati OECD atzīst, ka atbildēm uz daudziem jautājumiem ir nepieciešami padziļināti un precīzi tēmēti papildu pētījumi, kas tomēr nedrīkst sagraut to pozitīvo, ko gadu gaitā OECD ir uzkrājusi, jo viena no lielākajām, piemēram, PISA testu vērtībām ir tās rezultātu salīdzināmība starp dažādiem gadiem.
Skolēnu zināšanu pārbaužu valstu salīdzinošie mērījumi (OECD, PISA) norāda uz to, ka Latvijas skolēnu zināšanas ir augstākā līmenī nekā Eiropas Savienības dalībvalstīs vidēji, tomēr pēdējos gados situācija neuzlabojas un zināšanas ir vājākas nekā Igaunijas skolēniem.
Izglītība kā tautsaimniecības attīstības faktors
Kritiski neliela iedzīvotāju skaita situācijā, valsts ekonomika ir jābalsta uz ražošanu un pakalpojumiem ar augstu pievienoto vērtību. Izglītības sistēmai ir jāsniedz tādas zināšanas, kas veido konkurētspēju pasaulē. Latvija ir par mazu, lai labklājību varētu balstīt tikai uz iekšējo tirgu. Kultūras vērtību saglabāšana,zaļā ekonomika, ekotūrisms un citas ekoaktivitātes ir ar ļoti lielu iespējamu pienesumu Latvijas tautsaimniecībai un cilvēku labklājības vairošanai.
Vispārējās un profesionālās izglītības viena no iesīkstējušām paradigmām ir sagatavot darba ņēmējus. Tā ir tuvredzīga politika un būtu visādā veidā maināma. Atgādināsim, ka svarīgi ir sagatavot darba devējus, cilvēkus, kas spēj paši lemt par savu privāto un profesionālo dzīvi, paši domāt par savu interešu, spēju un ienākumu gūšanas veida saskaņošanu. Madonas skolās ir skolēni, kas, darbojoties mācību uzņēmumos, jau ir kļuvuši par pilnvērtīgu komercsabiedrību valdes locekļiem. Uzņēmēji, individuālie komersanti, pašnodarbinātie, arī darba ņēmēji, kas labi izprot, ko nozīmē būt darba devējam, kā izglītības viens no uzdevumiem – tā ir stratēģija ar ilgtspējīgas attīstības komponenti.
Viena no neatbilstībām, uz ko norādīja eksperti konferencē – vidējās profesionālās izglītības iestādēs iegūto kvalifikāciju piemērotība mainīgajām darba tirgus prasībām. Par problēmu šajā jomā signalizē statistika – lielākais bezdarbnieku īpatsvars ar noturīgāku stabilitāti (no 2009. gada līdz 2016. gadam), turklāt ar klaji izteiktāku šādu tendenci ārpus Rīgas reģionos.
Augstākās izglītības attīstība, tostarp, novadu filiālēs, ir nenovēršami “sapārota” ar augsto tehnoloģiju piesātinātas tautsaimniecības vides klātbūtni. Varam diskutēt par to, kas ir vispirms – kvalitatīva augstākā izglītība vai attīstīta tautsaimniecība, bet fakts kļūst aizvien acīmredzamāks, ka tautsaimniecības un augstākās izglītības pārī abām pusēm ir līdzvērtīgi jāattīstās. Citādi abās iestājas stagnācija.
Augstākajai izglītībai ir nepieciešama līdzsvarota attīstība. Nav pieņemami visus resursus koncentrēt tikai STEM jomās. Ja nebūs izcilas biznesa izglītības, tad STEM studiju programmu absolventiem var nebūt atbilstošas nodarbinātības iespējas.
Globalizētā ekonomika daudzās jomās pieprasa starpdisciplinaritāti – tā nodrošina konkurētspēju. Bet starpdisciplinaritāte nepieciešama arī mijiedarbībai starp augstskolām un uzņēmumiem: efektīvā studentu prakses organizācijā, akadēmiskā personāla ietekmes sfēras paplašināšanā uzņēmumos un otrādi – uzņēmēju, speciālistu iesaiste augstskolas studiju procesos, pētniecībā vai citos projektos. Tāpat mijiedarbība nepieciešama starp dažādiem izglītības līmeņiem. Pozitīvi ir vērtējama tendence augstskolām Latvijā veidot savas vidusskolas, piemēram, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā. Augstskolas vidusskola veidojas par vietējo izcilības centru vispārējās izglītības līmenī.
Augstākās izglītības sakarībā nedrīkst pazaudēt no redzesloka arī pašreizējo statistiku. Latvijas augstākās izglītības ieguvēji ir maz pārstāvēti bezdarbnieku rindās, viņu vidējie ienākumi ir krietni augstāki nekā cilvēkiem bez augstākās izglītības. Iegūstot augstāko izglītību, cilvēki ir iemācījušies mācīties, kas nodrošina viņa personisko konkurētspēju ilgā laika periodā. Reformējot augstākās izglītības jomu, nedrīkst sasniegto pazaudēt.
Pārmaiņas izglītībā, raugoties caur Madonas novada prizmu
Latvijas izglītības sistēmu patlaban raksturo vairāki zīmīgi rādītāji, kas liecina par nepieciešamajām pārmaiņām izglītības saturā, kvalitātē, pieejamībā un mācību vidē, lai tā varētu sekmēt valsts un reģionu attīstību, tostarp, nodrošinot inovatīvu un konkurētspējīgu uzņēmējdarbību, investīcijām pievilcīgu vidi un nodarbinātību.
Demogrāfijai ir ietekme uz izglītības darba organizāciju un saturu. Skolēnu skaita kritērijs sabiedrībā ir viegli izprotams un tiek akceptēts kā iemesls reformām. Savukārt no izglītības kvalitātes un ilgtspējīgas attīstības viedokļa, skaitliskie kritēriji nebūt nav vienīgie, kasi pamato skolu tīkla optimizācijas nepieciešamību.
Tāpat arī pieaug izmaksas skolu uzturēšanā, vienlaikus samazinoties skolēnu skaitam. Izmaksu optimizēšana rada slodžu samazināšanos pedagogiem, „nelabvēlīgo atlasi” to skolotāju kontingentā, kas strādā nomaļākās skolās ar mazāku skolēnu skaitu. Iznākumā – zemāka izglītības kvalitāte un pieaugoša kvalitātes atšķirība starp pilsētu un lauku skolām. Augsto izglītības izmaksu dēļ ir sarežģīti nodrošināt to, ka tiek paaugstinātas reāli zemākās algas tādos izglītības segmentos kā nelielās lauku skolās un pirmskolas mācību iestādēs.
Madonas novada izglītības procesa vadība, ņemot vērā novada mērogu un atrašanās vietu, kā arī pārdomātu pieeju un konsekvenci izglītības reformu plānu īstenošanā, ir analīzes vērts piemērs, veidojot lokālo izglītības politiku ārpus Rīgas reģionos. Madonas izglītības sistēmas reformas ieceri raksturo vēlēšanās saglabāt izglītības iestāžu klātbūtni visos pagastos, kur līdz šim tās ir pastāvējušas. Vienlaikus tomēr ir paredzēts pārskatīt šo iestāžu izglītības pakāpi atbilstoši esošajam un perspektīvajam izglītojamo skaitam, attālumam līdz citai skolai, kā arī nepieciešamajiem resursiem skolas uzturēšanai un attīstīšanai, turklāt - šajā procesā ņemot vērā izglītības situāciju raksturojošas vājās vietas – nevienmērīgu izglītības iestāžu piepildījumu, neracionālu infrastruktūrā ieguldīto investīciju atdevi, vidējās izglītības un pamatskolas otrā posma izglītības programmu vienveidīgu piedāvājumu, skaitliski nepietiekami nokomplektētas klases vidusskolas posmā, procentuāli zemu pamatdarbā strādājošo pedagogu īpatsvaru, pedagogu vidējā vecuma palielināšanos, nepietiekamus ieguldījumus funkcionālās infrastruktūras un materiāli tehniskās bāzes pilnveidošanai. Šajā kontekstā ir svarīgi, ka arī novada mērogā tiek noteikti ambiciozi mērķi izglītības iestādēm, liekot domāt par unikālām priekšrocībām un izcilības šķautnēm to izglītības piedāvājumā.
Īstenojot minēto pieeju, meklējot ilgtermiņa perspektīvā līdzsvarotus risinājumus, Madonas novads neizvairās no skolu tīkla optimizācijas novada centrā (kur, pilsētas mērogā vērtējot, pašlaik nav kritisku problēmu ne ar skolēnu skaitu, ne ar pedagogu noslodzi), un pamatskolu pārveidošanu sākumskolās pagastos, kur skolēnu nepietiekamā skaita dēļ mācības nākas nodrošināt apvienotās klasēs un pedagogiem nepietiek slodzes.
Prasmju un kompetenču veidošanas, kā arī lokālās specializācijas aspektā Madonas izglītības iestādes visos jaunatnes izglītošanas ciklos ir varējušas piedāvāt projektus, kas veido tādas pamata kompetences kā radošums un mācīšanās mācīties, izmantojot tuvību dabai, ko raksturo ekosistēmu daudzveidība. Vienlaikus tiek radīti optimāli priekšnoteikumi pilnvērtīgai dabas izglītībai un izkoptas vides apziņas veidošanai.
Madonas novadā pedagogu entuziasms ir sekmējis to, ka izveidojusies veiksmīga prakse uzņēmējdarbības iemaņu apgūšanai vidusskolās, izmantojot „Junior Achievement” platformas, pašvaldības finanšu atbalstu un biznesa inkubatoru infrastruktūru. Jaunatnes uzņēmējdarbības kompetenču veidošanas pieredze apliecina to, ka būtu nepieciešams veidot uzņēmējprasmes kā vispārizglītojošos skolu uzdevumu, piešķirot šim nolūkam arī finanšu resursus un veicinot vietējo uzņēmēju iesaistīšanos, lai to neatstātu tikai kā fakultatīvu ārpusskolas nodarbību, kuru pedagogi vada bez papildu atalgojuma uz sabiedriskiem pamatiem.
Analizējot Latvijas izglītības procesus salīdzinājumā ar citu Eiropas Savienības dalībvalstu un pasaules attīstītāko valstu rādītājiem, varam secināt, ka izšķiroša nozīme uzlabojumu panākšanā izglītības jomā Latvijā ir izglītības satura un metožu reformai, skolotāju darba kvalitātes un kvalifikācijas palielināšanai, pedagoga profesijas prestižam un izglītības iestāžu pārvaldības pilnveidošanai.
Paradigmas maiņa uz kompetencēs balstīto izglītību
Lai pilnveidotu izglītības satura kvalitāti Latvijā, ir uzsākta uz kompetenču pieeju balstīta izglītības modeļa veidošana. Kompetence ir indivīda gatavība dzīves darbībai mūsdienu mainīgajā pasaulē. Uz kompetenču apguvi balstītai izglītībai ir jānodrošina spēja izmantot zināšanas, prasmes un paust attieksmi, risinot problēmas mainīgās, reālās dzīves situācijās, kā arī spēja izmantot mācīšanās rezultātus noteiktā kontekstā (privātās dzīves, izglītošanās, profesionālās darbības, ekonomiskās darbības vai sabiedriski politisko aktivitāšu kontekstā).
Paradigmas maiņu pārejā uz kompetencēs balstītu izglītības modeli, raksturo virzība no satura uz likumsakarībām, no lietu un faktu atcerēšanās uz lietu un faktu sakarību izpratni, no prasmēm uz kompetencēm, definējot un attīstītot zināšanas, prasmes un attieksmes, kas sakņojas vērtībās.
Konferences dalībnieki demonstrēja piemērus, kā dažās Latvijas skolās pedagogi jau patlaban mēģina sasaistīt zināšanu apguvi ar prasmju apguvi, vienlaikus veidojot gan pamatkompetences (kas ietvertas noteiktā valodu, matemātikas un datorzinātņu, inženieru un dabaszinātņu, mākslas un kultūras, sociālo zinātņu, veselības un fizisko aktivitāšu disciplīnu zināšanu kopumā), gan caurviju kompetences (kritisko domāšanu, jaunradi, uzņēmējspēju, mācēšanu mācīties, sadarbību, līdzdalību, digitālo un mediju izpratni u.c.).
Sevišķi svarīga caurviju kompetence ir kritiskā domāšana. Tās trūkums ir augsne bailēm – sevis un citu baidīšanai, tostarp ar draudīgiem nākotnes scenārijiem. Kritiskās domāšanas bāze ir izglītība mūža garumā, jo, ne tikai lai kritiski domātu, bet vispār domātu, nepieciešams zināt pietiekami daudz faktu – ir jātrenē spēja darboties ar faktiem, tos sistematizēt un interpretēt, galarezultātā saskatīt likumsakarības savā, sabiedrības un valsts dzīvē. Ilgtspējīgas kritiskās domāšanas nodrošināšanai nepalīdzes tikai trīs gadi kaut vislabākajā ģimnāzijā vai dārgu, labi zīmolotu personības attīstības kursu apmeklējums.
Pieaugušo izglītībā Latvijā nav efektīvas koordinācijas starp daudzajām iesaistītajām institūcijām. Daļēji tas skaidrojams ar pēdējās teritoriālās reformas postošo ietekmi uz izglītības darba organizāciju. Vecuma grupā no 25 līdz 64 gadiem pieaugušo izglītības aktivitātēs bija iesaistīti 5,5 procenti, bet Nacionālā attīstības plāna mērķis 2020. gadam ir 15 procenti. Vai arī šis mērķis būs jāsamazina?
Dabas izglītības un vides apziņas veidošanas atziņas: kā iestāties pret dabas deficīta sindromu?
Dabas aizsardzībā, gudrā dabas vērtību apsaimniekošanā izšķirīgi svarīga ir agrīna bērnu un jauniešu iesaiste praktiskajā darbā. Dabas deficīta sindroms(Ričards Lovs) bloķē vides inteliģenci. Tikai iepazīstot, mēs patiesi iemīlam. Cilvēki aizsargā to, ko mīl (Žaks Īvs Kusto). Jaunieši vēlas būt iesaistīti, grib darīt, bet... darīt ar jēgu. Tieši jēgas piešķiršana ikvienai aktivitātei dabā ir vides izglītības, dabas izglītības centru un citu institūciju viens no galvenajiem uzdevumiem.
Dabas izglītība visos formālās izglītības līmeņos un arī neformālajā izglītībā ir viens no veidiem, kā panākt augstāku dabas apziņu un vides inteliģenci. Ir skaidrs, ka, mācot bērnus, mācās arī vecāki. Šādi savu pirmo profesionālo ievirzi gūst potenciālie nākamie dabas aizsardzības jomā strādājošie - dabas saudzēšanas ideju kopēji. Augstākajā izglītībā ir svarīgi veidot dabas izglītības profesionalitāti, sadarbojoties ar dabas aizsardzības institūcijām pētniecībā.
Dabas izglītībā nozīmīga ir dabas izglītības centru loma. Nacionālo parku un citu aizsargājamo teritoriju informācijas centri, tajās izvietotās ekspozīcijas un aktivitātes (dabas koncertzāles, talkas, vides spēles) veido priekšnoteikumus gan zināšanu nodošanai, gan piesaistei konkrētai vietai, gan attieksmes veidošanai pret dabas vērtībām.
Latvijā ir viena augstākajām dzīvās dabas daudzveidības pakāpēm Eiropā. Dzīvās dabas kā vērtības iesaiste visdažādākajos lokālajos un vispārnacionālajos pasākumos, piemēram, Skolēnu dziesmu un deju svētkos kā videi draudzīgā notikumā ir viens no ilgtspējīgas attīstības taktiskajiem un stratēģiskajiem risinājumiem.
Būtisks jautājums jaunatnes dabas izglītības kontekstā ir, kā uzrunāt mūsdienu jauniešus, kādus komunikāciju kanālus vislabāk izmantot, lai aptvertu iespējami plašāku jauniešu auditoriju. Ir jāņem vērā patērētājsabiedrības vērtības, kas jauniešu apziņā nereti ieņem nozīmīgāku vietu nekā viss, kas saistās ar dabas aizsardzību. Tomēr, izmantojot sociālos tīklus un atrodot pareizo pieeju un izteiksmes veidu, ir iespējams aktualizēt dabas vērtību problemātiku un izveidot aktīvu pozīciju dabas aizsardzības nodrošināšanā. Turklāt dabas aizsardzību var padarīt pat par stilīgu nodarbību.
Vides izglītība ir koncepts ar ļoti plašu nozīmju lauku, kas aptver plašu zinātņu disciplīnu spektru – sākot ar vides filozofiju un vides ētiku kā disciplīnām, kuras pēta dabas un cilvēka attiecības kopumā, līdz pat pragmātiskiem, konkrētai vietai un situācijai pielāgotiem dabas aizsardzības un videi draudzīgas uzvedības aspektiem. Vides izglītība ir svarīgs ilgtspējas faktors gan globālos, gan lokālos procesos.
Dabas vērtību saglabāšana un ilgtspējīga reģionālā politika
Ilgtspējīgas reģionālās politikas veidošanā ir svarīgi radīt kādas vietas pievilcīgu tēlu, tostarp nākotnes attīstības vīziju, balstoties uz tajā iesakņojušos cilvēku radošo potenciālu, ieinteresētību un uzņēmību. No lielākajiem urbānajiem centriem attālāko vietu attīstību sekmētu darba vietu un labāku dzīves un darbības iespēju radīšana augsti izglītotiem un radošiem cilvēkiem – dažādu jomu profesionāļiem.
Dažādu publiskās pārvaldības jomu un funkciju decentralizācija (vai vismaz atturēšanās no centralizēšanas) varētu būt viens no virzieniem, kas raksturotu reālu valsts politikas ieinteresētību kvalitatīvā un ilgtspējīgā reģionu attīstībā.
Reģionālās attīstības kontekstā ir jāuzsver tas, ka zināmā nozīmē „attīstības centri” var būt ne tikai lielākas vai mazākas pilsētas, bet pat dabas objekti (piemēram, purvi vai mitrāji), kuri var kļūt ne tikai par īpašām apskates vietām, bet izglītības un jaunas pieredzes iegūšanas vietām. Pasaules prakse liecina, ka pat ļoti nomaļās un tradicionālā izpratnē bezperspektīvās vietās (pie polārā loka Somijā – Rovaniemi) var veidoties pat globālā līmenī atpazītas un iecienītas apskates vietas, kas savukārt rada attīstības potenciālu plašākā areālā un darbības iespēju spektrā.
Tāpat ir jāatbalsta ilgtspējīgais tūrisms, kas veicina vides apziņu, aizsargā vidi, respektē dabu, bioloģisko un kultūras daudzveidību, uzlabo dzīves līmeni vietējiem iedzīvotājiem. Ekotūrisms – ilgtspējīgs, videi draudzīgs tūrisms, var kļūt par nišu tādu novadu kā Madona ekonomikas attīstībai un iedzīvotāju labklājībai. Pievilcīga ekotūrisma piedāvājuma veidošanai vienlīdz svarīgi ir gan pārzināt ekotūrisma ekonomiskās sakarības, gan veikt dabas vērtību un arī kultūras mantojuma izpēti, gan radīt augstu vides apziņu ekotūrisma mērķa teritorijās (izglītības uzdevums).
Ekotūrisms balstās uz tādas cilvēku darbības apzināšanos, kas saskaņā ar dabas aizsardzības nosacījumiem ir palīdzējusi saglabāt bioloģisko daudzveidību noteiktā teritorijā un vienlaikus šīs dabas vērtības uztvert arī kā ekonomiskas vērtības, kuru potenciāla īstenošanai ir nepieciešams uzturēt mijiedarbību starp cilvēkiem un dabu iepriekš aprakstītai cilvēku darbībai līdzīgā, saudzīgākā vai kompensējošā veidā. Šajā kontekstā ir nepieciešams precīzi saprast un definēt noteiktai teritorijai organiskus sociālos un dabas procesus, veidojot tādas apdzīvošanas, apsaimniekošanas un tehnoloģiju formas, kas nemaina šādu ekosistēmu īpašības – nenoplicina bioloģisko daudzveidību, nemazina dabas vērtības.
Palielinoties ekotūristu plūsmai, arvien nozīmīgāki kļūst jautājumi, kuru risināšanā ir nepieciešams izmantot vides disciplīnu jomas pētniecības komponenti. Tā aptver līdz šim funkcionējošu tehnoloģiju formu pilnveidošanu, jaunu tehnoloģiju veidošanu, kas balstās uz atjaunojamiem resursiem, izmantoto materiālu apriti (ekoloģiskas ūdens attīrīšanas sistēmas, ekoloģiska būvniecība, eko pārtikas produktu ražošana) un citus tamlīdzīgus jautājumus.
Ekotūrisms nepārprotami ir reģionālo augstskolu niša. Vēsturiskās ekoloģijas nozare vēl gaida savus attīstītājus. Savukārt ekotehnoloģiju attīstībai nepieciešama visu kompetento dažādu nozaru speciālistu sadarbības platforma, iespējams, atsevišķas valsts programmas veidā.
Valsts pārvaldes efektivitāte: centralizācija versus decentralizācija?
Latvijas nākotnes attīstību nevar modelēt, diskutēt par to un pieņemt lēmumus, tikai atrodoties Rīgā vai Briselē. Diskusiju norises vietai ir milzu nozīme. Rīgā valsts pārvaldes, publisko resursu un ietekmes sviru koncentrācija ir pašsaprotama. Diskusija par centralizāciju vai decentralizāciju substanci iegūst, atrodoties reģionos. Kāpēc kaut ko centralizēt vai decentralizēt, kādi no šīm darbībām ir ieguvumi, kādi zaudējumi, kā tie izskatās, nolikti uz laika ass?
Latvijā ir 32 zonējumi dažādiem dienestiem – VID, Pārtikas un veterinārajam dienestam u.c. Katrs zonējums ir atšķirīgs, un tas izriet no attiecīgā dienesta funkcijām, nepieciešamās darba intensitātes konkrētā teritorijā, resursu kapacitātes u.c. faktoriem. Visiem dienestiem noteikt vienādu zonējumu ir bezjēdzīgi, bet ir jārod risinājums, kā uzņēmējiem un iedzīvotājiem padarīt savu ikdienas dzīvi vienkāršāku un saprotamāku gadījumos, kad nepieciešams sazināties ar dažādiem valsts dienestiem. Viens no šādiem risinājumiem ir vienas pieturas aģentūras, kas pārstāv visus dienestus.
Iedziļinoties šajā centralizācijas/decentralizācijas pretstatā, drīzāk agri nekā vēlu diskusija gūst ievirzi fundamentāli svarīgu cilvēka dzīves jautājumu skaidrošanā. Kas ir vērtīgi nodzīvota, jēgpilna dzīve? Vai to ir iespējams sasniegt tikai lielpilsētā vai reģiona pilsētā, vai lauku viensētā? Kādiem resursiem, instrumentiem, zināšanām un prasmēm ir jābūt cilvēka rīcībā, lai viņš vai viņa varētu savu vienīgo dzīvi nodzīvot harmoniski, īstenojot savas dzīves mērķus? Saprotams, ne tikai ierobežotā laika dēļ, Madonas konferencē atbildes uz šiem jautājumiem netika sniegtas, bet par vērtību uzskatāma pati šā jautājuma sarežģītās dabas aktualizācija.
Administratīvā sloga mazināšana, kontroles institūciju jēgpilna darbošanās, adekvāts paveiktā darba novērtējums valsts un sabiedriskajās institūcijās – tie ir jautājumi, kas Latvijas perspektīvās attīstības diskusiju kontekstā iegūst aizvien saasinātāku aktualitāti. 1993. gadā atjaunotā Latvijas valsts savu dzīvi sāka ar dažiem (salīdzinot ar mūsdienām) normatīvajiem aktiem. Divdesmit četros gados Latvija ir kļuvusi par normatīvo regulējumu intensitātes, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, lielvalsti... Vai ir iespējama visa normatīvā regulējuma atkārtota pārvērtēšana, liekā, novecojušā un traucējošā atmešana? Jautājums nav retorisks, jo atbilde ir: “ Nē!”
Mūsu dzīvi reglamentējošie un normējošie dokumenti nav radušies paši no sevis. Katram ir savs iemesls, kas ir reprezentējis lielākas vai mazākas ļaužu grupas intereses. Turklāt ne tikai Latvijas ietvaros. Lai atceramies par dalību Eiropas Savienībā, NATO un daudzās citās struktūrās. Pašlaik viena no mācībām, ko varētu ņemt tālākās attīstības ceļamaizei ir tā, ka jebkura iecere par kādas iedzīvotāju sociālās grupas interešenu lielāku respektēšanu vai gluži otrādi – ierobežošanu ar normatīvā regulējuma palīdzību kaut ko “maksā”. Tomēr ir iespējams pārorientēt kontrolējošo un uzraugošo dienestu darba efektivitātes novērtējuma rādītājus no piemēroto aizliegumu kvantitatīvas uzskaites uz pozitīvajiem rezultatīvajiem rādītājiem – kā veicies ar tautasaimniecības attīstību, bezdarbu, nodokļu ieņēmumiem, demogrāfiju aprūpējamajā teritorijā.
Ikviens uzrakstīsim sacerējumu “Mana sapņu valsts”!
Ir brīnišķīga iniciatīva izglītības sistēmā – sacerējums par tēmu “ Mana sapņu skola!”. Mūsu visu nākotnei būtu ļoti būtiski, ja ikviens Latvijas iedzīvotājs piesēstos un formulētu savas domas par tēmu “Mana sapņu valsts”. Noformulētu un dalītos ar saviem līdzcilvēkiem. Saprast pašam, ko vēlies un redzēt, kā tavas vēlmes iederas tavu radu, draugu, kolēģu, visas Latvijas tautas redzējumā vienmēr ir rosinoši.
Konferencē piedalījās vairāk nekā 60 dažādu nozaru un institūciju pārstāvju. Viņu vidū – Andrejs Ceļapīters, Madonas novada pašvaldības priekšsēdētājs,Laimdota Straujuma, 12. Saeimas Ilgtspējīgās attīstības komisijas priekšsēdētāja, Jānis Vētra, Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs, Alīna Gendele, Latgales Plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāja, Ludzas novada pašvaldības priekšsēdētāja,Pēteris Šķiņķis, Latvijas Universitātes asociētais profesors, Edmunds Teirumnieks, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas rektors, Guntars Catlaks, Valsts izglītības satura centra vadītājs, Solvita Seržāne, Madonas novada pašvaldības Izglītības nodaļas vadītāja, Ilga Peiseniece, Līvānu novada pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja, Mārtiņš Zemītis, Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā padomnieks, Anda Zeize, Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas direktore, Ēriks Leitis, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Dabas aizsardzības departamenta pārstāvis, Juris Jātnieks, Dabas aizsardzības pārvaldes projekta „LIFE – programme” vadītājs, Andris Sarnovičs, Banku augstskolas rektors, Andris Nātriņš, Latvijas Inovatoru apvienības valdes loceklis, Regina Indriķe, Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas Dabas izglītības centra vadītāja, Līga Lieplapa, uzņēmuma „55 mārītes” vadītāja, Sandris Akmans, uzņēmuma "Kalnu medus" vadītājs, Jevgēņijs Sobko, Madonas reģionālās vides pārvaldes direktors, Aldis Verners, Madonas reģionālās vides pārvaldes Resursu kontroles sektora vadītājs, Eiženija Matiļēviča, Latvijas Universitātes studente, Vivita Vecozola, Madonas novada pašvaldības Izglītības nodaļas speciāliste, Andra Mangale, projekta „Latvijas ilgtspējas dimensijas - izglītoti cilvēki un dabas vērtību saglabāšana” koordinatore.
Apkopojumu sagatavoja:
Jānis Vētra, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs
Andris Nātriņš, Latvijas Inovatoru apvienības valdes loceklis
Projekta īstenotāji: Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija un partneri - Rēzeknes novada pašvaldība, Ludzas novada pašvaldība, Līvānu novada pašvaldība, Madonas novada pašvaldība, biedrība „Latvijas Inovatoru apvienība” un biedrība „Biomasas Tehnoloģiju centrs”.
Projekts ir veltīts Latgales kongresa simtgades atcerei un Latvijas simtgadei, un tā noslēguma forums "Ilgtspējas faktori un dabas vērtību saglabāšana Latvijas nākamajos simts gados" notiks Latgales kongresa vēsturiskajā datumā 2017. gada 28. aprīlī Rēzeknē.
Projekts „Latvijas ilgtspējas dimensijas – izglītoti cilvēki un dabas vērtību saglabāšana” veltīts Latvijas simtgadei un tiek īstenots ar Latvijas vides aizsardzības fonda un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas finansiālu atbalstu.
