Saeima: skolotājam nav vajadzības domāt

Nupat tikumības grozījumu muļķībai pievienojās lojalitātes grozījumu muļķība. Saeimas vairākums akceptēja uzskatu, ka galvenais nav – būt (patriotam, tikumīgam, lojālam..), galvenais ir – izskatīties.

Jo ar pavēli, likumu šajās lietās var panākt tikai izskatīšanos. Nevis būšanu. Bet Saeimas vairākums grib ar pavēli aizstāt politiku, kura audzina un veido cilvēku, tautu, pieķeršanos valstij. Vairākums apliecināja, ka attiecībās ar sabiedrību tam vislabāk patiktu padomju laika publiskā divkosība.

Kāpēc muļķība? Pirmkārt, protams, var teikt, ka skolotājam jādanco saskaņā ar valsts nosacījumiem. Protams, arī šajā «dienestā» pastāv atbilstība un neatbilstība. Taču tas viss ir skaidri definējams tiesību normās. Bet, ja tiek teikts, ka to nevar precīzi definēt, tad tas nozīmē, ka ir liela vēlēšanās atstāt šajās normās šķirbas patvaļai. Administrācijas, varas patvaļai. Un, ja Kārlim Šadurskim šķiet, ka (ne)lojalitātes izvērtējumā nevar gaidīt tādu precizitāti kā matemātikā un fizikā, tad te šis apgalvojums ir vien sinonīms atziņai «mežu cērt, skaidas lec». Lietās, kas skar cilvēku, ir jādomā daudzkārt precīzāk.

Otrkārt, tas, ka nav definitīvas precizitātes, tas, ka grozījumi pieļauj bezmaz vai bezgalīgu jēdziena «lojalitāte» interpretāciju, tas, ka faktiski subjektīvas (privātas) kategorijas top taisītas par tādām, kas ieviešamas vai noliedzamas ar direktīvu, man apliecina Saeimas vairākuma vēlmi politizēt, partijiskot vai pat policejizēt skolu darbu. Jā, mani pilnībā apmierina, piemēram, šāda lojalitātes definīcija: «Cieņpilna attieksme pret valsti un ikviens godīgs darbs tās labā.» (M. Seile) IZM un Saeimas vairākumam mīļāka acīmredzot ir cita: «Tāds, kas pilda pastāvošās varas prasības, noteikumus.» (Latviešu valodas vārdnīca) Bet manā uztverē tās abas nav demokrātiska likuma formulas.

Vistuvākā likumam no dzirdētā man pagaidām šķiet šāda formula: «Cilvēks, kas ievēro likumus un maksā nodokļus.» Bet nelaime tā, ka mūsu kungiem vajag, lai nevis likums nosaka, bet viņi paši izšķir, kas te kurš ir. Taču arī šādu «ideoloģiju» vajag precīzi definēt. Ar likumu noteikt «pareizos» virzienus zinātnē, «pareizos» vēstures izpētes ceļus, «pareizās» attiecības ar kaimiņiem, ar ļaudīm… Saeimai līdz ar šādu lojalitātes grozījumu pieņemšanu vajadzēja rūpēties ne tikai par IZM «raganu medību» budžetu, bet pieņemt arī instrukciju, kurā būtu noteikts, kā tad īsti par kādām tēmām jārunā, lai varētu saņemt lojalitātes apliecību. Nevis primitīvi apliecināt Bernarda Šova atziņu: «Lojalitāte ir brīvība no vajadzības domāt.»

Treškārt, skolotājus, tāpat kā valsts varu, algo sabiedrība. Un arī skolēniem ir tiesības saņemt apjēgtu un skaidrotu, objektīvu valsts esamības novērtējumu. Nevis varai, koalīcijas partijām, ES funkcionāriem u.tml. vēlamos priekšstatus par to. Skolotājs, kurš ir tikai varas rupors un nav tās vērtētājs, nav skolotājs. Lojalitātes grozījumi pieļauj kroplu varas attieksmi pret skolotāja pienākumu.

Ceturtkārt, pat ja grozījumu pieņemšanu inspirējusi viena persona, tie attiecas uz visiem. Plašākā kontekstā - ne tikai uz skolotājiem. Menedžmenta teorijā starp faktoriem, kas veicina lojalitāti, saukti: pozitīva administrācijas attieksme pret darbiniekiem; cieša darba rezultātu sasaiste ar atalgojumu; augsta darbinieku iesaistes pakāpe uzņēmuma problēmu risināšanā; labs psiholoģiskais klimats; zems stresa līmenis… Kuru no šiem faktoriem Saeima perfekti īstenojusi valstī, IZM savā nozarē? Gan skolotājiem, gan mediķiem ir nācies iet uz Saeimu un precīzi norādīt likumdevējam - kādas paša pieņemtās normas tas nepilda. Bet nu Saeima, kura kā nākas nepilda pati savu pienākumu, manuprāt, pārkrauj to uz skolotājiem. Jums jāiegalvo bērniem, ka darām to, ko nedarām. Tas ir jūsu pienākums. Citādi atlaidīsim. Bet - vai tad ne Saeima ir vistiešāk atbildīga par to, kādu mēs redzam valsti ikdienā, kādu mēs redzam tautu, tās kustības un katra cilvēka iespējas piepildīt savus sapņus, tikt uz zaļa zara? Ja ar šo viss būs kā nākas, varēsim slavēt Krieviju un noliegt okupāciju aizrīdamies. Tam nebūs nekāda būtiska efekta.

Ja rakstnieks Māris Bērziņš uzskata, ka mums nav demokrātijas, bet ir demokrātijas parodija, tad šie lojalitātes grozījumi to apstiprina. Daudzmaz adekvāti savam saturam tie būtu, ja tos saukt par iztapšanas, pielāgošanās vai konformisma grozījumiem.

Viktors Avotiņš
 
Lasīts 862 reizes Pēdējo reizi rediģēts Otrdiena, 06 decembris 2016 23:37
Pieslēdzieties, lai rakstītu komentārus
Aktīvā pozīcija: Sākumlapa Viedokļi Saeima: skolotājam nav vajadzības domāt