To izstrādei un ieviešanai paredzēts tērēt ap 14 miljoniem eiro Eiropas Savienības un Latvijas budžeta naudas. Runas par standartu rit jau vairākus gadus, tāpēc būtu interesanti izpētīt, kas šajā jomā īsti notiek.
Kas ir izglītības standarti?
Tas ir likumdošanas akts, kurā noteikts mērķis, ar kuru tiek mācīts kāds mācību priekšmets, temati, kādus skolēniem vajadzētu apgūt, un galvenie principi, pēc kuriem vajadzētu izvēlēties mācību metodes. Atšķirībā no programmas standarts nenosaka, kādā kārtībā un ar kādām metodēm temati jāapgūst.
Demokrātiskā sabiedrībā uzskata, ka izglītība ir pakalpojums, kuru izglītības iestāde sniedz skolēnam. Līdz ar to standartu uzdevums galvenokārt ir saskaņot skolu darbību, lai skolēns varētu pāriet no vienas mācību iestādes uz otru un nokārtot valstī kopējos pārbaudījums. Tāpat tajā ietver principus, kurus izglītībā vēlas redzēt visa sabiedrība. Piemēram, kopējās valsts tradīcijas, nacionālās identitātes vērtības, demokrātijas pamatprincipus utt. Pārējo mācību saturu skolotājs var izvēlēties sadarbībā ar skolēnu.
Standarti tiek rakstīti dažādos veidos. Apvienotajā Karalistē (Anglijā, Skotijā, Velsā, Ziemeļīrijā) standarti ir rakstīti rekomendējošu tēžu veidā. Tie nosaka, ko vajadzētu sasniegt. Vācijā standartus veido aprakstoši. Skolotājam piedāvā temata un mācību taktikas aprakstu. Krievijā standartu veido kā plašu obligāti apgūstamo tematu sarakstu.
Arī attieksme pret standarta ievērošanu ir dažāda. Jo demokrātiskāka valsts, jo skolotājam vairāk uzticas. Skolotājs no Somijas Peteri Mertala stāsta, ka viņa valstī skolotāji jūtas ļoti brīvi un standartu uztver tikai kā orientieri. Veidojot savu mācību plānu (kuru nepārbauda neviens birokrāts), viņš uzmanību pievērš tam, lai skolēni apgūst galvenās katra temata idejas, un vairāk laika velta tiem tematiem, kas skolēniem sagādā grūtības vai kas viņus interesē.
Latvijā ar mācību standartu izstrādi nodarbojas Valsts izglītības satura centra (VISC) speciālisti. Tā ir Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautības iestāde. Likums paredz, ka, balstoties uz standartu, skolotājiem ir jāizstrādā mācību programma (viņš var izvēlēties arī VISC izstrādātu programmas paraugu) un tālāk jau skolas administrācija lemj, vai skolotājam jāraksta arī mācību plāns vai arī viņš var veidot brīvu plānojumu.
Latvijā uzskata, ka skolotājs ir jākontrolē un tas tiek darīts ar skolu atestāciju. Tai tuvojoties, skolotājiem ir jāsakārto visi dokumenti, lai izvairītos no ierēdņa bargā pirksta. Mūsu standarti ir rakstīti ļoti smagā birokrātiskā valodā un dažkārt ir ļoti haotiski, tāpēc tie nav skolotājiem mīļākā lasāmviela. Tas veicina to, ka skolotāji reti raksta savas programmas. Parasti tiek izdrukāts VISC programmas paraugs, lai atrādītu to skolas administrācijai vai kontrolējošajam ierēdnim.
Vēl Latvijas īpatnība ir tā, ka vārdus „izglītības standarts” un „mācību priekšmets” ir apguvuši arī politiķi. Lai pierādītu, ka viņš izraisīs revolūciju izglītībā, gandrīz katrs jaunais ministrs sola vai nu izstrādāt jaunus izglītības standartus, vai ieviest jaunu mācību priekšmetu. Tā kā abi procesi aizņem vairākus gadus, nav bijis ministra, kas „nodzīvotu” tik ilgi un ko tādu paveiktu.
Ja skatāmies formāli, tad pašlaik spēkā esošo standarti nemaz nav tik veci. Vidusskolai tie pieņemti 2013. gadā, bet pamatskolai – 2014. gadā. Tomēr zinātāji pateiks, ka patiesībā pamatskolas standarti ir no jauna apstiprināts 2006. gada standartu variants, bet vidusskolas – 2009. gada standartu jaunapstiprinājums. Līdz ar to nu jau krietnu laiku VISC nav tapis nekas jauns. Tas, protams, sakāpina interesi par tik plaši solīto kompetenču standartu.
Kas tad ir paredzēts?
Lai to uzzinātu, autors uzdeva VISC vairākus konkrētus jautājumus. Tomēr konkrētu atbilžu vietā saņēma četru lappušu garu vēstījumu, kurā atbildes bija jāmeklē kā adata siena kaudzē. Līdz ar to autors nolēma publicēt tikai tās daļas, kuras varētu būt kaut cik līdzīgas atbildēm. Cerams, ka, iepazīstot ierēdņu radošā gabala citātus, lasītājs sapratīs šo izvēli.
Uz jautājumu, kāpēc vajadzīgs jauns standarts, tika norādīts, ka pašlaik skolā „par maz skolēna produktīvās darbības, domāšanas prasmju apguves un izmantošanas, skaidru mācīšanās mērķu un mērķtiecīgas pedagoģiski vadītas darbības šo mērķu sasniegšanai stundā, saiknes ar reālo dzīvi un konkrēto skolēnu pieredzi. Biežāk stundās skolotājs nodod un atprasa informāciju, bet skolēns ir pasīvs savā domāšanā un attieksmē, ir reproduktīvi jautājumi, faktu zināšanu un elementāru prasmju nostiprināšana, teorijas diktēšana un atprasīšana, mehāniska iegaumēšana.”
Uz jautājumu, kas tad ir daudzinātā kompetence, atbilde bija: „Kompetence ir indivīda gatavība dzīvesdarbībai mūsdienu mainīgajā pasaulē, tā ir spēja izmantot zināšanas, prasmes un paust attieksmi, risinot problēmas mainīgās reālās dzīves situācijās, spēja adekvāti lietot mācīšanās rezultātu noteiktā kontekstā (izglītības, darba, personīgā vai personīgās attīstības). Atšķirībā no prasmes (prasme – spēja veikt uzdevumus jeb māka veikt darbību un risināt problēmas) kompetence ir kompleksa, tā ietver: zināšanas (satura, epistēmiskas vai procedurālas); prasmes (kognitīvās, tehniskās, intrapersonālās u.c.); attieksmes (tās ir balstītas uz vērtībām un vienlaikus ir saistītas ar motivācijas un gribas elementiem).”
Gribējās arī zināt, kas konkrēti mainīsies mācību stundā, kad tiks īstenota kompetenču pieeja. Iespējams, ka kā atbilde bija domāts šis teksts: „ Mācību saturu kompetenču pieejā raksturo zināšanu funkcionalitāte, integritāte un lietojums praksē, apkārtējās pasaules skaidrošana, prasmju universālums, radošums, problēmu risināšana u.c.. Mācību procesu kompetenču pieejā raksturo darbības (domāšanas, mācīšanās u.c.) paņēmienu apguve, balstīšanās pieredzē un jaunas pieredzes iegūšana, gatavība patstāvīgai tālāku zināšanu ieguvei. Mācību līdzekļiem kompetenču pieejas nodrošināšanai būtu nepieciešama savstarpēja savietojamība, atvērtība, transformējamība, ko labi var nodrošināt digitālais formāts.”
Uz jautājumu, kas savā darbā būs jāmaina skolotājiem, par atbildi, iespējams, varētu uzskatīt šis rindas: „Kompetenču pieejā veidotu standartu ieviešana nozīmē nepieciešamību panākt, lai skolu praksē katrā izglītības iestādē katrā klasē mācību procesā tiktu nodrošināta paradigmātiska pieejas maiņa no informācijas nodošanas uz kompetenču apguvi. Izglītības iestādes administrācijai ir būtiski izprast šo pārmaiņu jēgu un kļūt par to ieviešanas līderiem izglītības iestādē, padarot mācību procesu atvērtu citiem kolēģiem un apkārtējai kopienai.”
Jautāju, kā tiks tērēti jau minētie 14 miljoni eiro. Atbilde bija, ka tie tiks tērēti paša jaunā satura ieviešanai, jaunai diagnosticējošo darbu un eksāmenu darbu sistēmai, digitāliem mācību līdzekļiem (tajā skaitā tādu, kas palīdz apgūt valodas un palīdz skolēniem ar īpašām vajadzībām) un skolotāju izglītošanai.
Kopsavelkot atziņas, aina izveidojas šāda: pēc VISC domām skola pašlaik ir pārāk atrauta no dzīves un māca tikai iegaumējamu teoriju. Lai to mainītu, jāievieš kompetenču pieeja (zināšanu, prasmju un attieksmju maisījums?), kuras ietekmē skolēni daudz darbosies. Lai tā notiktu, skolotājiem jāmācās domāt citādāk un jākļūst par līderiem.
Ko saka skolotāji?
Skolotāji ir izbrīnīt par to, kā VISC vērtē situāciju skolās.
Silvija Strautmane no Skrīveru vidusskolas māca krievu valodu un ekonomiku. Saites ar ārpasauli viņai ir ļoti ciešas. Krievu valodas stundās nepārtraukti tiek izmantoti aktuālie materiāli no medijiem, lai skolēni mācās dzīvo valodu, tāpat skolēni nemitīgi veido sarunu imitācijas un izstrādā projektus. Darbojoties mācību firmā, viņi krieviski vada ekskursijas. Mācot ekonomiku, tiek izmantota aktuālā statistika, dažādu Latvijas banku aktuālie materiāli, vismaz divas reizes gadā notiek ekskursijas uz kādu uzņēmumu, kā arī tiek kārtoti ar mācību firmu saistīti jautājumi.
Ineta Amoliņa Valmieras valsts ģimnāzijā māca vēsturi. Latvijas vēstures stundas viņa sāk ar projektiem, kuros skolēni pēta savu biogrāfiju, ģimenes vēsturi, iet ekskursijās pa pilsētu, kopā ar ģimeni fotografējas pie pilsētas pieminekļiem. Ja vien iespējams, stundas notiek novada un skolas muzejā, arhīvā, uz skolu tiek deponētas izstādes, notiek kinoseansi, konkursi.
Iveta Irbe strādā Rīgas 47. vidusskolā un māca sākumskolēnus. Viņa atzīst, ka radoši darbi skolēniem tiek piedāvāti katru nedēļu. Sākumskolēni veic pētījumus dabaszinības stundās iet pagalmā, ir apmeklējuši muzejus, observatoriju, veido projektus kopā ar vecākiem. Arī mācību grāmatās dominē teksti „no dzīves”. Iveta atzīst, ka ierēdņu aprakstītā situāciju varētu attiekties uz neradošiem skolotājiem: „Neradoši skolotāji arī skolēniem nevar piedāvāt kaut ko radošu.” Tomēr jāšaubās, vai kāds likums vai standarts neradošu skolotāju varētu padarīt par radošu.
Skolotāji arī norāda, ka ārpus skolas darbotos vēl vairāk, tikai grūti atrisināmi ir organizatoriskie un finansiālie jautājumi. 40 minūšu garā stundā nekur tālu neaiziesi. Lai izvestu skolēnus no skolas, jākārto IZM noteiktā birokrātija. Ārpusskolas pasākumiem jāgatavojas, ziedojot brīvo laiku un tas jādara par velti, jo skolotājam par to īpaša apmaksa parasti nav paredzēta. Vajadzīga arī ceļa nauda un samaksa muzejiem, bet skolas budžetā tam naudas nepietiek. Kopš tiesībsargs sāka vajāt skolotājus, naudas vākšana no skolēniem ir tabu, lai gan visi vecāki ir gatavi maksāt, ja zina, ka tas tiešām nāks par labu viņu bērniem. Darbu kavē arī IZM pēkšņi izvērstā kampaņa pret darba burtnīcām. Burtnīcās bija atrodamas sagataves gan skolēnu patstāvīgajam, gan radošajam darbam. Tagad tās jāveido pašiem.
Arī runājot par digitālajiem materiāliem, skolotāji ir skeptiski. Viņiem piebalso arī izdevēji, kas jau lielā skaitā ir sagatavojuši digitālos materiālus. Lai ar tiem regulāri strādātu, katrā skolā un katrā klasē uz galda vajadzētu būt datoram. Lai tiesībsargs nekratītu bargo pirkstu par bezmaksas izglītību, vajadzētu, lai valsts nopirktu personīgu datoru katram skolēnam, kuru tas varētu lietot gan skolā, gan mājā, turklāt par valsts naudu būtu jānodrošina datoru remonts un apkalpošana. Kad par to ieminējos Finanšu ministrijas ierēdņiem, viņi smējās – tik bagātas valsts nekur pasaulē nav. Līdz ar to jau sagatavotos digitālos materiālus skolas pērk salīdzinoši maz un vēl mazāk lieto.
Izlasot kompetenču raksturojumu, skolotāji atzina, ka viss tajos minētais skolā jau ir. Arī pašreiz spēkā esošajos standartos ir noteiktas zināšanas, prasmes un attieksmes, turklāt mācību procesā tās visas tiek attīstītas kopā. Mācību materiālos ir arī pietiekami daudz uzdevumu, kas veicina skolēnu domāšanu. Jautājums tikai – vai skolotājs tos izmanto un prot izmantot. Ja skolotājs pats nespēj attīstīt savu domāšanu, arī uzdevumu piedāvājums viņam nepalīdzēs.
Runājot par to, kādi standarti viņiem nepieciešami, skolotāji norāda: vajadzīgi skaidri spēles noteikumi. Standartiem beidzot jābūt viegli lasāmiem, konkrētiem, tiem jāapver tikai galvenie mācību uzdevumi. Obligātās prasības varētu būt tikai 50-30%, bet pārējo skolotāji varētu veidot paši, sadarbībā ar skolēniem, lai viņi saprot, ka mācās savās interesēs. Skolotāji gan atzina, ka grūtības šāda pieeja sagādātu neradošiem cilvēkiem, kas vienmēr prasa kādas instrukcijas. Kaut gan no otras puses – tieši tas piespiestu domāt arī viņus.
Skolotāji neredz lielu jēgu tam, ka ierēdņi izstrādās metodiku. Tas drīzāk jādara radošiem pedagogiem darba gaitā. Tāpat būtu vēlams, lai centralizētos pārbaudes darbos un eksāmenos daļu darba varētu veidot skolotājs, kā arī daudzos priekšmetos varētu vairāk atgriezties pie mutiskas eksāmena daļas, jo skolēniem ir problēmas ar publisko runu.
Pirmie secinājumi
Ir saprotams, ka darbs ir tikai sākumā, bet pagaidām jāsecina, ka VISC nav izvirzījis tādas idejas, kas būtu 14 miljonus eiro vērtas un liecinātu par kādu revolūciju izglītībā. Ir labas ieceres, bet pagaidām tās ir tikai jau esošā kompilācijas. Tas nav pirmais lielais IZM projekts, kurā plānots tērēt miljonus eiro, tāpēc ir laiks diskutēt, cik veiksmīga vispār ir šādu projektu īstenošana. Ieguvums būtu, ja nauda vairāk nonāktu to cilvēku rokās, kas patiešām kaut ko rada – skolotāju, mācību līdzekļu autoru un izdevēju, kā arī skolu (materiālās bāzes uzlabošanai). Pagaidām izskatās, ka būs kā kādā fabulā: taps sīka un smalka instrukcija, kā jāstrādā kurpju fabrikai un, kad instrukcijas izstrādē visa nauda būs iztērēta, atklāsies, ka nav nemaz līdzekļu, lai fabriku uzceltu.
Vilnis Purēns
Avots: http://www.izglitiba-kultura.lv/viedokli/pagatne-vai-nakotne-par-14-miljoniem-eiro
