Redaktora sleja

Sabiedrībā ir tikai divas sistēmas, par kurām var teikt, - kamēr tās darbojas, saglabājas kāda cerība uz izdzīvošanu un pastāvēšanu. Šīs sistēmas ir reliģija un izglītība. Protams, katra – ar saviem mērķiem, līdzekļiem, ar savu saturu, uzskatu un vērtību kopu, bet ar vienādu misiju – paaudzēs saglabāt mantojamību, veidot tiltiņu starp pagātni un nākotni.

Bieži – it īpaši pēdējā laikā – nākas dzirdēt spriedumu par to, ka jaunā paaudze ir īpaša, savādāka, ka internets, mobilais tālrunis un citi civilizācijas labumi, ko jaunieši lieto, komunicējot ar ārējo pasauli, prasa no izglītības sistēmas izstrādāt kādu īpašu pieeju, lai ar izglītojamajiem sarunātos viņiem pieejamā un saprotamā valodā. Jā, nepārprotami, ārējie apstākļi mainās arvien straujāk un straujāk, pat visuresošai modei ir grūti paspēt.

Bet tajā pašā laikā, tikpat labi un nepārprotami ir skaidrs, ka cilvēku daba – dvēsele, iekšējās vērtību skalas un attieksmju spektrs, uztveres veidi u.c. sistēmas «objekti», ar kuriem strādā izglītotājs un kuri lielākā mērā nosaka darba rezultātu – nemainās tūkstošiem gadu mijā, un nav iemesla domāt, ka mainīsies tuvākajos gadu simtos... Varoņu un gļēvuļu, strādīgu cilvēku un sliņķu, altruistu un egoistu daļa sabiedrība, nenozīmīgi svārstoties, visos laikmetos paliek samērā konstants lielums, neatkarīgi no tā, pārvietojas cilvēki ar zirgu vai ar komfortablo, vieglo mašīnu, vai arī ar kādu ātrumu adresāts saņem informāciju – tā pārvietojas būdams iemūžināta vēstulē, kas rakstīta uz pergamenta vai ar elektroniskā pasta ātrumu.

Jā, protams, ir labi un neapstrīdami pareizi, ja skola savā attīstībā neatpaliek no dzīves, un ja, piemēram, grifeles tāfeles vietā klasē ienāk interaktīvā tāfele. Bet... Ja blakus šim tehnikas brīnumam nestāvēs inteliģents – garīgi un materiāli brīvs, savu mācību priekšmetu zinošs un vispārēji erudīts – skolotājs, cilvēks, kas deg savā vēlmē padarīt sevi un pasauli apkārt sev kaut par kripatiņu labāku, cilvēks, klausoties kuru, un ar acīm saskaroties ar kura skatu, skolēns izjūt, ka mazinās vienaldzības plīvurs, un kaut kur iekšā rodas, sāk augt un sasniedz augsto vilni izzināšanas laimes izjuta, pēkšņi atklājot, cik šī pasaule ir skaista un harmoniska, ja šāds cilvēks klasē nav, tikmēr visiem modernas tehnikas un tehnoloģiju sasniegumiem ir niecīga nozīme topošā sabiedrības locekļa veidošanā. Tehnoloģijas pašas par sevi neko nenosaka. Tie ir tikai rīki skolotāja rokās.

Un vēl. Pēdēja gadā skolotāji un augstskolu docētāji burtiski uz savas ādas pilnā mērā izjutuši, kāda cena ir nieku runām par «valsts prioritātēm», cik lielā mērā tā saucama «sabiedrības elite» (it īpaši – mūsu likumdevēji un izpildvaras personālijas), kura vārdos dienu un nakti ir domās par tautas nākotni, bet ar katru nākamo rīcību ilustrē, cik pēc būtības šī nākotne tai ir vienaldzīga.

Ar nožēlu nākas konstatēt, ka domās par ģimenes un savu bērnu nākotni, materiālu apsvērumu dēļ darbu skolā un augstskolā bija spiesti pamest daži lieliski speciālisti. Pēdējā gada notikumi lika arī aizdomāties par profesijas izvēli vairākus talantīgus jauniešus, kuri iepriekš savu likteni plānojuši saistīt ar skolu, ar ķīmijas skolotāja profesiju. Cīņā par izdzīvošanu uzkrājas nogurums. Kā rezultāts, mazinājies to skolotāju skaits, kas izjūt sevī garīgo spēju aizdedzināt dzirkstelīti audzēkņu acīs. Dažas ne īpaši tālredzīgas pašvaldības un dažu skolu administrācijas pat aizgāja tik tālu, ka likvidēja laboranta likmi skolas ķīmijas kabinetā, tādējādi neizvērtējami pasliktinot ne tikai ķīmijas skolotāju darba apstākļus, bet galvenokārt – izglītojamo iespēju gan stundās, gan ārpusklases darbā eksperimentējot pilnvērtīgi apgūt ķīmiju – šo ne īpaši vieglo, bet dzīvē tik vajadzīgo cilvēces garīgā, zinātniskā un tehniskā mantojuma daļu.

Apmēram gadu atpakaļ, uzsākot darbu pie mājas lapas «Ķīmijas skolotājs» izveides, ziedojot savu laiku un līdzekļus, mēs, pirmām kārtām, vadījāmies pēc sen nobriedušas vajadzības izveidot virtuālo telpu studentu, kas apgūst ķīmijas skolotāja profesiju, un docētāju saziņas videi. Bet gandrīz uzreiz veidojas izpratne par šādas telpas trūkumu arī ķīmijas skolotājiem un speciālistiem, kas strādā ķīmijas didaktikas jomā. It īpaši tagad, kad teritoriālās reformas vētra noslaucīja labi atstrādātu pieredzes apmaiņas un citā ziņā saziņas vidi rajonu skolotāju metodiskajās apvienībās. Runājot par šīm izmaiņām, gribot negribot kārtējo reizi prātā uzpeld klasiķa vārdi: «Gribēja, kā labāk [..]».

Mūsu mājas lapa ir izveidota sabiedriskajā kārtā un nepārstāv nevienu oficiālo struktūru, līdz ar to mums nav ne štata vienību, ne no augšas nolaista budžeta. Mēs aicinām topošos, esošos un bijušos kolēģus, kas strādās, strādā vai arī strādājuši ķīmijas izglītības jomā un kuri izjūt trūkumu pēc telpas neformālām sarunām par problēmām un atradumiem mūsu profesijā, vai arī vēlas padalīties ar uzkrāto pieredzi, nākt talkā un palīdzēt izveidot mājas lapu lietderīgāku, saturīgāku un interesantāku, lai tās saturs palīdzētu mums ne tikai strādāt ar lielāku atdevi, bet arī izdzīvot šajos neparastajos apstākļos, kādos mums nākas dzīvot un kalpot sabiedrībai, izpildot savu misiju – paaudzēs saglabāt mantojamību, katru dienu piņķerīgi turpinot būvēt ar acīm nesaredzamo tiltiņu no pagātnes uz nākotni.

2010. gada 1. janvāris

Mihails Gorskis