Redaktora sleja

Obligātais izvēles eksāmens – jaunas izredzes vai smaga nasta?

наклейки
Joomla
Skatīts: 3659

Eksāmens pēc būtības nav nekas cits kā specifiska zināšanu, prasmju, radošā potenciāla un attieksmes vērtēšanas forma – ar noteiktu saturu, konkrētu un iepriekš ļoti precīzi atrunātu procedūru. Šādai pārbaudes formai jebkurā valstī ir gan karsti piekritēji, gan ne mazāk kaislīgi oponenti. Piekritēju rindās, protams, ir valsts aparāts: vērtēšanas rezultātus izsaka skaitļos, ar kuriem, savācot datus, var dažādi manipulēt, un tā jau ir statistika. Statistikas datus tālāk izmanto, izvērtējot vai arī koriģējot valsts politiku izglītības jomā.

Pret šādu vērtēšanas formu parasti iebilst vairāki vecāki, kuri uzskata, ka sesijas laikā tiek traumēta gan „bērna” psihe, gan veselība, aizmirstot, ka 12. klases beidzēji ir praktiski pilnvērtīgi pieauguši cilvēki, kuri jau ir tiesīgi patstāvīgi pieņemt grūtos un atbildīgos lēmumus par ģimenes veidošanu, jaunas dzīvības radīšanu, tiesīgi turēt un lietot ieročus, piemēram, dienējot armijā. Reālais dzīves ceļš ne tālu nav „rozēm kaisīts”, līdz ar to jebkuram sabiedrības loceklim jāmācās pierast pie domas, ka katru no mums praktiski nepārtraukti vērtēja, vērtē un līdz pat mūža beigām vērtēs – skolotāji, apkārtējie cilvēki, ģimenes locekļi, bet darbā – kolēģi un vadība, un tā visa mūža garumā, patīk tas mums vai nepatīk, būs jāiztur ne viens vien grūts un atbildīgs pārbaudījums.

Skolotāju un skolas administrācijas viedokļi šajā jautājumā krasi dalās. Skolās, kur skolēnu kontingents ir spēcīgs un strādā kvalificēti pedagogi, parasti darbs eksāmenu sesijas laikā, kā tam ir jābūt, īpaši (emocionāli) ne ar ko neatšķiras no ikdienas darba. Tur gan administrācija, gan skolotāji neuztver eksāmenus kā kārtējo „stihisko nelaimi”, jo pedagogi ir pārliecināti par sava darba rezultātiem. Cita lieta – ja normāls ikdienas mācību darbs skolā kādu (objektīvu vai subjektīvu) iemeslu dēļ ir apgrūtināts un skolotājs vai skolas administrācija labprāt izvairītos no eksāmenu rezultātu publiskošanas. Un tam ir savs pamatojums, jo diemžēl ir pieņemts spriest par skolotāja vai mācību iestādes darba kvalitāti arī pēc minētā kritērija.

Runājot par skolēniem, arī viennozīmīgas atbildes „jā” vai „nē” nav. Jā, bez šaubām, viena liela skolēnu daļa – ja šāda iespēja tiktu dota – atteiktos no eksāmenu kārtošanas vispār. Izklaidēties taču ir daudz jautrāk nekā piepūlēties. Bet vienmēr ir un būs arī tie, kuri gadu no gada kārtīgi un godīgi mācījušies un vēlas iegūt tam neatkarīgu, oficiālu apliecinājumu. Strādājot skolā, esmu aculiecinieks gadījumiem, kad ik gadu atsevišķi skolēni ir apzināti kārtojuši vairāk eksāmenu, nekā to paredz vidējās izglītības atestāta iegūšanas noteikumi.

Iepriekšējā mācību gadā bija vispār unikāls gadījums, kad absolvente Katrīna Mertsa pēc savas izvēles, labprātīgi un ar labiem sasniegumiem nokārtoja visus iespējamos centralizētos eksāmenus, ko tikai VISC ir piedāvājis. Jāatzīmē, ka pirms tam, mācoties jaunākajās klasēs, viņa katru gadu veiksmīgi piedalījās arī visu mācību priekšmetu olimpiādēs. Tātad – ir skolēni, kuri šādus pārbaudījumus uztver nevis kā kaut ko apgrūtinošu, bet kā svētkus savā dzīvē, kā vēl vienu unikālu iespēju pārbaudīt vai apliecināt savas spējas.

Protams, eksāmenam, kā vērtēšanas formai, ir vairāki būtiski trūkumi. Un galvenais ir tas, ka vērtējums, ko skolēns iegūst, apliecina ne ko citu kā tikai konkrēto situāciju, kas ir izveidojusies pārbaudījuma dienā un laikā. Un šis vērtējums var būt ļoti atkarīgs ne tikai no tā, cik daudz darba skolēns ir ieguldījis mācību priekšmeta apguvē, bet lielā mērā arī no cilvēka emocionālā un fiziskā stāvokļa eksāmena dienā. Tātad – pēc iegūtā pārbaudījuma rezultāta neatkarīgais vērtētājs nevar spriest par vairākām būtiskām lietām: skolēna spējām, centību, attieksmi, nevar prognozēt kompetences attīstības dinamiku. Bet... Neskatoties uz visiem trūkumiem, kuru esamību speciālisti ļoti labi apzinās, izglītības jomā nobeiguma vērtēšanai vai ievadvērtēšanai vēl joprojām nav izgudrots nekas labāks.

Vēsturē ir zināmi gadījumi, kad „kopā ar ūdeni tika izšļākts bērns”, t.i, kad atsevišķās valstīs, cenšoties izvairīties no trūkumiem, kas piemīt šai pārbaudījumu formai, skolas eksāmeni tika atcelti vispār. Bet pēc samērā īsa laika nācās pie tiem atgriezties, jo tika konstatēts skolēnu zināšanu sistēmiskuma un viengabalainības straujš kritums. Acīmredzot šis fakts ir izskaidrojams ar to, ka, gatavojot skolēnus eksāmeniem, skolotāji ir spiesti lielāku uzmanību pievērst nepieciešamībai atkārtot galveno un sistematizēt apgūto materiālu, šādi veicinot pratības par vienotu pasaules ainu veidošanos.

Kaislīgi debašu viļņi parasti sāk virmot tad, kad tiek skarts jautājums par optimālo eksāmenu skaitu. Pasaules pieredze šinī aspektā ir ļoti raiba. Ir valstis (un tādu ir nospiedošais mazākums), kur centralizētie nobeiguma eksāmeni skolā tika aizvietoti ar iestājeksāmeniem mācību iestādes nākamajās izglītības pakāpēs. Holandē, lai iegūtu atestātu par vidējo izglītību, absolventam ir jānokārto seši eksāmeni. Bet, piemēram, Japānā tiek pārbaudīti skolas beidzēju sasniegumi divpadsmit mācību priekšmetos! Tātad – pašreizējā Latvijas izglītības sistēma ar četriem obligātajiem centralizētajiem eksāmeniem īpaši neizceļas no vairuma pasaules valstu.

Kā zināms, 2014. gada 7. janvārī valsts līmenī tika pieņemts lēmums papildus esošajiem ieviest piekto obligāto izvēles eksāmenu fizikā vai ķīmijā. Spriežot pēc komentāriem interneta portālos, samērā lielai sabiedrības daļai šāds lēmums, maigi izsakoties, bija „kā sniegs uz galvas”, un tas, kā jebkurš būtisks jauninājums, vairākiem skolēniem, viņu vecākiem un skolotājiem ir izraisījis uztraukumu. Mēģināšu iedziļināties situācijā un izvērtēt gaidāmās izmaiņas, atstājot emocijas malā.

Būsim godīgi. Pēdējos gadu desmitos, mainoties izglītības ministriem, starp kuriem vienu brīdi pat pamanījās pabūt gados visai jauns cilvēks ar tikko iegūtu bakalaura diplomu kabatā (varam „lepoties” – pasaules praksē tas ir samērā unikāls gadījums!), politiku šajā vitāli svarīgajā jomā, no kuras vistiešākajā veidā ir atkarīga tautas nākotne, ir veidojuši gadījuma cilvēki, kuri, nokļūstot pie vadības svirām, lobējuši šauru cilvēku grupu intereses. Rezultātā samazinājās stundu skaits dabaszinību mācību priekšmetos, bez dziļa pamatojuma un nepārdomāti skolas mācību plānā tika ieviesti (bet, nākot pie „stūres” citai šādai grupai,– atcelti) jauni mācību priekšmeti. Izglītības sistēma – dienu no dienas vairāk un vairāk – sāka izskatīties pēc raibas segas, kas sastāv no atsevišķiem, sīkiem atgriezumiem, turklāt – ar tendenci nosvērties humanitārās jomas virzienā.

Rezultāts neizpalika. Neskatoties uz mēģinājumiem uzlabot situāciju, piesaistot ES struktūrfondu līdzekļus mācību kabinetu iekārtošanai, jauna satura izstrādei un pasākumiem skolotāju pārkvalifikācijai, pēdējos gados ķīmijas eksāmena kārtotāju skaits turpina samazināties un augstskolās ar dabaszinātnēm un tehniku saistītajās specialitātēs iestājas skolu absolventi ar vidēji zemu sagatavotības līmenī matemātikā, fizikā un ķīmijā.

Bet vissliktākais ir tas, ka, sarūkot dabaszinību un matemātikas īpatsvaram izglītības jomā, pieaug to sabiedrības locekļu skaits, kuriem nav izveidojies viengabalains dabaszinātniskais pasaules uzskats un materiālās pasaules pratība. Rezultātā mūsu sabiedrībā turpina pieaugt to cilvēku skaits, kuri dzīvo savā iedomātajā virtuālajā pasaulē, bez vārda runas ticot horoskopiem, kā arī astrologiem, numerologiem un cita veida šarlatāniem.

Tādējādi es uztveru lēmumu, kuru valdība pieņēma 7. janvārī, nekā citādi kā tikai savdabīgu atvainošanos par valstī iepriekš pieļautajām kļūdām izglītības politikas jomā un simbolisku žestu, kuram vajadzētu aicināt sabiedrību aizdomāties, ka varbūt pietiek dzīvot ilūzijās, ka pēkšņi notiks kāds brīnums, kas pacels tautas labklājības līmeni, jo galu galā valstī ir pienācis brīdis sākt nopietni rūpēties par to, lai izveidotu stabilus pamatus reālai ekonomikas sektora nostiprināšanai.

Kādus augļus dos augs, kam vajadzētu izaugt no sēklas, kura iesēta augsnē, ir pilnīgi atkarīgs no turpmākajām darbībām. Labie vārdi pārvērtīsies par tukšu skaņu vai dos ražīgus augļus – atkarīgs no tā, kādi līdzekļi tiks ieguldīti, lai īstenotu iecerēto. Atcerēsimies, ka laba izglītība vispār un it īpaši – dabaszinātņu jomā izmaksā dārgi. Tātad – pašlaik mums atliek gaidīt, kādi nākamie soļi tiks sperti minētā lēmuma realizēšanai. Drošības pēc atgādināšu, ka līdz šim, pēdējos gadu desmitos, ir bijis tā, ka skaļām politiķu runām par matemātikas lielo nozīmi un dabaszinību prioritāti neizbēgami sekojusi pakāpeniska stundu skaita samazināšana šajos mācību priekšmetos.

Jāatzīstas, ka atsevišķu jomu speciālistiem, metodiķiem arī jāuzņemas sava daļa atbildības par iepriekš izveidojušos situāciju, jo viens no galvenajiem kritērijiem, reformējot mācību priekšmetu saturu un veidojot mācību priekšmetu standartus un programmu paraugus, ir bijis – „ka tikai nebūtu tā, kā bijis agrāk”. Veicot izmaiņas, par paraugu tika ņemti ne jau labākie piemēri – no valstīm, kuras pašas nespēj nodrošināt savas vajadzības pēc kvalificētiem speciālistiem un līdz ar to ir spiestas „iepirkt smadzenes” no citām zemēm.

Vadoties pēc nepareizi saprastām humānās pedagoģijas idejām, ķīmiju, kā mācību priekšmetu, sāka atbrīvot no pašas ķīmijas, bioloģiju, fiziku un matemātiku – no bioloģijas, fizikas un matemātikas. Cenšoties it kā atvieglot saturu, lai samazinātu nesekmīgo skolēnu skaitu, netiek ņemts vērā, ka līdzsvara sistēmā nav iespējams uzlabot kādu vienu parametru, vienlaicīgi nepasliktinot citus (t.s. empīriskais Pareto princips). It kā atvieglojot, atvieglojot un vēlreiz atvieglojot mācību priekšmetu saturu, ir panākts, ka – ak, kāds brīnums! – vidējais skolēnu sagatavotības līmenis ir pamatīgi krities, bet nesekmība kā parādība – kā bijusi, tā arī palikusi...

Acīmredzot valsts līmenī ir pienācis brīdis sākt apzināties, ka nesekmības cēloņi slēpjas nevis tajā, cik augstas prasības tiek izvirzītas viena vai otra mācību priekšmeta apguvei, bet – cik labs speciālists vada mācību procesu katrā konkrētajā klasē un cik labi apstākļi – visplašākajā nozīmē – ir radīti, lai skolotājs spētu veikt savu darbu kvalitatīvi.

Par skolotāja morālo un materiālo stāvokli sabiedrībā atbild valsts. Tikai enerģiski veicot atbilstošās korekcijas valsts politikā, varēs panākt, lai skolās ienāktu jauna, labi sagatavota, garīgi brīva un materiāli nodrošināta skolotāju paaudze, kuru veidos labākie no pašreizējiem skolēniem, kuri tuvākajos gados absolvēs skolu.

Saistībā ar pēdējās dienās pieņemto lēmumu komentāros atkal atsākušās sarunas par skolēnu pārslodzi. Jā, situācija šeit patiešām ir nopietna, ja neteiktu – dramatiska. Bet – kādi ir tā cēloņi, un ko varētu darīt, lai ārstētu „slimību”, nevis cīnītos ar simptomiem?

Manuprāt, savā laikā visrupjākā kļūda tika pieļauta, skolās pārejot no sešu darba dienu nedēļas uz piecu darbu dienu nedēļu. Rezultātā stundu sarakstā vidusskolas posmā, piemēram, stundu skaits dienā pieaudzis vidēji no 6-7 līdz 8-9. Kurš spēj – būdams pat ļoti motivēts – ražīgi un ar pilnu atdevi nostrādāt astoņas vai pat vairāk stundu un pēc tam mājās vēl kārtīgi sagatavoties nākamās dienas stundām? Kardināls risinājums varētu būt tikai viens – atgriezt skolām „nozagto” mācību dienu. Atgriežoties pie kādreizējās sešu darba dienu mācību nedēļas, ieguvēji būtu visi, un galvenais – ievērojami samazinoties ikdienas slodzei, bez šaubām, uzlabotos skolēnu veselība. Protams, sestdienās varētu novadīt koru nodarbības, interešu izglītības stundas, mūziku, kulturoloģiju, ekonomiku, neliekot stundu sarakstā matemātiku, fiziku vai ķīmiju. Ar vienu brīvu dienu pilnīgi pietiktu, lai bērns varētu atpūsties un morāli sagatavoties ražīgam darbam nākamajā mācību nedēļā.

Šāds lēmums, ja tas tiktu pieņemts, ļautu bez īpašām grūtībām atgriezties arī pie kādreiz jau pieredzētās 45 minūšu stundas pašreizējās 40 minūšu stundas vietā. It kā piecas minūtes nav nekas liels – ko var paspēt šajā laikā? Bet tieši šī sīkuma pietrūkst, lai katrā stundā varētu vairāk laika veltīt atkārtošanai un apgūtā nostiprināšanai. Un, ja parēķinām, cik tādā gadījumā papildu mācību stundu sanāktu gada laikā, tad šīs piecas minūtes mums vairs neliktos tik nenozīmīgas.

Skolēnu pārslodze ķīmijas apguves procesā vidusskolā pašreiz pastāv arī cita iemesla dēļ. Pirms dažiem gadiem dabaszinātņu un matemātikas projektā tika izstrādāts jauns mācību priekšmeta saturs. Satura aprobācija norisinājās apstākļos, kad mācību plānā tā apgūšanai bija paredzētas septiņas stundas. Parasti skolās laiks bija sadalīts tā, ka 10., 11. un 12. klasē attiecīgi bija 2, 2 un 3 stundas nedēļā. Kad izmaiņas tika akceptētas, viena stunda 12. klasē ar vieglu roku tika noņemta. Tātad jau vairākus gadus skolotāji ir spiesti, kā nu kurš māk, izgrozīties, mēģinot realizēt satura prasības apstākļos, kad reāli viņu rīcībā esošais laiks ir par 14 % mazāks, nekā tas ir bijis, kad materiāli tika aprobēti. Šādos apstākļos ne par kādu atkārtošanu un apgūtā nostiprināšanu vairs nav runas. Tas, bez šaubām, rada stresu gan skolēniem, gan skolotājiem. Neatrisinot šo problēmu, nav iespējams kvalitatīvi apgūt ķīmijas kursā iestrādātās prasības un vēl jo vairāk – radīt apstākļus, lai skolēni būtu spējīgi kārtīgi sagatavoties eksāmenam.

Lai mācību darbs dabaszinību mācību cikla priekšmetos būtu efektīvs, skolotājiem daudz laika ir jāvelta demonstrējumu un laboratorijas darbu organizēšanai, kabineta un laboratorijas infrastruktūras uzturēšanai un uzlabošanai. Ir tādas dienas, kad kaut kas ir sagatavojams gandrīz katrai stundai. Lai sagatavotu vienu laboratorijas darbu, kas, piemēram, ir saistīts ar titrēšanu, dažreiz jāpatērē 3-4 stundas. Un šādu piemēru ir daudz.

Pasaules prakse rāda, ka optimāla slodze dabaszinību skolotājam vidusskolā ir 16 stundas nedēļā. Mūsu likumdošanā iestrādātā norma paredz 21 kontaktstundu nedēļā. No valsts puses, ja tiešām tā vēlas panākt, lai krasi uzlabotos mācību procesa efektivitāte, vajadzētu rast iespējas ieviest atbilstošo koeficientu ķīmijas, fizikas un bioloģijas skolotāju darba slodzē – tā, lai skolotājiem, nodrošinot kaut cik cienīgu atalgojumu savai kvalifikācijai, nenāktos pasniegt vairāk stundu, bet būtu reāla iespēja koncentrēties savu pienākumu kvalitatīvai pildīšanai.

Un vēl. Neatkarīgi ne no kā, obligāti vajadzētu pārskatīt esošā eksāmena struktūru. Dabaszinību priekšmetu cikla skolotāji saprot, par ko ir stāsts. Pētnieciskā darbība mācību priekšmeta saturā nedrīkst kļūt par pašmērķi, kā tas pašlaik skolas praksē tiek īstenots. Pētnieciskā darbība ir tikai viens no palīglīdzekļiem jeb instrumentiem, kas efektīvi ļauj sasniegt plānoto rezultātu. Valsts eksāmenā nav jāpārbauda, ar kādiem līdzekļiem ir sasniegts nepieciešamais rezultāts. To nedara nevienā valstī. Līdz ar to arī pie mums, padarot šo pārbaudījumu obligātu, ir pienācis īstais brīdis izņemt laukā pretdabisko „eksāmena apendiksu”, kas tam ir 4. daļas veidā.

Ir vēl dažas citas lietas saistībā ar obligātā piektā eksāmena ieviešanu: nodrošinājums ar mācību līdzekļiem, skolotāju kvalifikācijas paaugstināšana, atbilstošas darba vides izveide un tās funkcionēšanas nodrošinājums, kas tika skartas jau izskanējušajos IZM komentāros, tāpēc uzskatu par nevajadzīgu tās skart vēlreiz.

Laiks un situācija valstī izvirzījusi jaunas prasības. Un tikai laiks izšķirs, vai mēs visi, kas veido izglītības jomas politiku un realizē izvirzītās prasības,– valstsvīri, ierēdņi, skolotāji, skolēni, skolēnu vecāki – būsim pietiekami gudri, lai cienīgi atbildētu uz sabiedrības izvirzīto izaicinājumu. 

 

Mihails Gorskis

Daugavpils Universitātes asociētais profesors,

Latvijas Ķīmijas skolotāju asociācijas Valdes loceklis.

Iecavas vidusskolas ķīmijas skolotājs

 

Raksts publicēts žurnālā "Skolas Vārds" 16.01.2014.

разработка вышивки
сколько сейчас время