Ādolfs von Baijers veltījis vairāk kā 50 gadus gan teorētiskās, gan praktiskās organiskās ķīmijas attīstībai, 20. gs. sākumā sniedzot lielu ieguldījumu gan teorētiķiem, gan tālaika praktiķiem – uzņēmējiem.
Lielas pūles von Baijers ieguldījis, lai atrastu veidus, kā iegūt organiskās krāsvielas no ogļu darvas un elementārākajām sastāvdaļām. Svarīgākā no tām bija indigo krāsviela, ko līdz šim iepirka Indijā. Pēc daudzu gadu darba von Baijers izstrādāja 3 principiālas metode kā sintētiski iegūt indigo – no o-nitrofeniletiķskābes, no o-nitrozilskābes un no o-nitrobenzaldehīda un acetona.
Baijera atklājums samazināja krāsvielas cenu par 1/3 un ļāva lielu daļu Indijas lauku, kas bija paredzēti indigo auga ražošanai, pārveidot par labību ražojošiem laukiem. 1904. gadā Vācijas indigo eksports bija vērtējams 25 miljonu marku apmērā. Bez tam von Baijers veica nozīmīgus pētījumus ftaleīnkrāsvielu jomā, secinot, ka tās var klasificēt kā ogļūdeņražu trifenilmetāna krāsvielu atvasinājumus. No 1900. gada von Baijers atkārtoti pievērsies arī trifenilmetāna krāsvielām.
Von Baijers spēja atrast saikni starp aromātiskiem un alifātiskiem savienojumiem, kas līdz šim būtībā bija nošķirti. Par pamatu tam kalpoja alicikliskie savienojumi. Tā rezultātā pavērās iespēja sintētiski iegūt tādus līdz šim mākslīgi nepieejamus organiskos savienojumus kā terpēnus, īpaši kamparu.
Von Baijera zinātniskais darbs bija ilgstošs, konsekvents – visādā ziņā ļoti ietilpīgs, taču tas pilnā mērā atmaksājās.
