Zviedru zinātnieka S. Arēniusa darbi liek pamatus ļoti daudziem ķīmiskiem pieņēmumiem, atklājumiem un teorijām, kas pastāv arī mūsdienās. Svarīgākais darbs šajā jomā ir Arēniusa disociācijas teorija. Lai arī mūsdienās daļa zinātnieka atklājumu ir papildināta vai pat aizstāta ar modernākiem atklājumiem, Arēniusa darbs noteica ķīmijas attīstību daudzās nozarēs teju gadsimta garumā.
1903. gadā ieguvis Nobela prēmiju ķīmijā «par elektrolītiskās disociācijas teorijas izcilo ieguldījumu ķīmijas nozares attīstībā».
Svante Arēniuss izpildīja milzīgu darbu, gan pats veicot pētījumus, gan arī apkopojot citu tā laika zinātnieku darbus par elektrolītu disociāciju un citām vielu īpašībām. Agrāku laiku pētījumi vedināja uz domu, ka vielas atšķaidītos šķīdumos var pastāvēt ne tikai molekulu, bet arī lādētu daļiņu veidā – sadaloties jonos. Kā vienu no piemēriem Arēniuss min bāzu neitralizēšanu ar skābēm un otrādi, kā rezultātā rodas sāls un ūdens. Tika pierādīts, ka visos gadījumos neatkarīgi no citiem joniem, kā vien H+ un OH-, izdalās konstants siltuma daudzums, kas lika domāt, ka šķīdumā tiešām ir joni nevis veselas molekulas.
Arēniuss nonāca pie secinājuma, ka skābes un sārmi, kam ir lielāka elektrovadītspēja, ir arī aktīvākas reakcijas. Kā piemērs tika minēta koncentrēta sālsskābe, kas praktiski nereaģē ar metāliem, bet atšķaidītā ūdens šķīdumā, kur pastāv H+ joni, reakcijas notiek ļoti strauji. Tādā veidā Aŗeniuss ievieš jēdzienu par joni, nevis vienkāršu vielu, kā līdz šim tika domāts, savstarpējo reaģēšanu.
Daudzi Arēniusa u citu zinātnieku pētījumi norāda uz to, pretēji līdz šim pieņemtajam, ka tieši konkrēti joni ir tie, kas ietekmē vielu īpašības.
