Holandiešu zinātnieks Jakobs van’t Hofs bija pirmais, kurš spēja zinātniski pamatot kopš 19. gs. vidus pazīstamu parādību – osmotisko spiedienu. Šis spiediens ir pamatā daudzām augu, dzīvnieku un cilvēka dzīvības funkcijām un mūsdienās ir vitāli svarīgs īpaši medicīnas un veselības jomās.
1901. gadā ieguvis Nobela prēmiju ķīmijā «par neatsveramo ieguldījumu, ko sniedzis, atklājot ķīmiskās dinamikas likumus un osmotisko spiedienu šķīdumos».
19. gadsimta beigu zinātnieku darbi un pētījumi norādīja uz to, ka osmotiskais spiediens ieņem lielu lomu augu, dzīvnieku un arī cilvēku eksistencē. Kā skaidroja van’t Hofs, spiediens, ar kādu, piemēram, cukura šķīdums ūdenī spiežas cauri puscaurlaidīgai membrānai, kas laiž cauri tikai ūdens molekulas, arī ir osmotiskais spiediens. Šajā gadījumā rodas spēki, kas pretojas tīra šķīdinātāja (ūdens) iekļūšanai šķīdumā.
Tam ir svarīga loma gan augu, gan dzīvnieku, gan cilvēku pastāvēšanā un attīstībā. Piemēram, osmotiskā spiediena ietekmē koku augstākie zari saņem ūdeni no saknēm. Šie spēki kopumā ir salīdzinoši lieli- jau 1% - īgs cukura šķīdums rada apmēram 0,67 atm lielu osmotisko spiedienu (ikdienā cilvēks izjūt ap 1 atm spiedienu). Agrākie zinātnieki par šā spiediena esamību apzinājušies jau 19. gs. vidū, taču nav spējušo atrast sakarības starp radušos spiedienu un temperatūru, šķīduma koncentrāciju n citiem faktoriem.
Van’t Hofa pētījumi noveda pie secinājuma, ka vielas osmotiskais spiediens ir vienāds ar tās gāzveida agregātstāvoklī radīto spiedienu (p=P). Taču šāds pieņēmums darbojās tikai neelektrolītiem, līdz ar to elektrolītu gadījumā tika ieviests lielums i; līdz ar to radās sakarība p=iP. Pamatojoties uz to tika izvestas formulas, pēc kurām varēja noteikt arī daudzu vielu molu masas.
Osmotiskā spiediena atkāšana liek pamatus šūnu slimību un medikamentu pētījumiem.
