Par ūdeņraža pētniecību Latvijā un pasaulē raidījumāZināmais nezināmajā stāsta fizikas zinātņu doktors, kodolfiziķis Agris Auce un LU Cietvielu fizikas institūta Ūdeņraža enerģētikas materiālu laboratorijas inženieris un Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes students Pēteris Lesničenoks.
Kodolenerģijas un kodolieroču vēsture
Kodolenerģija un kodolieroču radīšana - pagājušā gadsimta viens no lielākajiem un tajā pašā laikā arī biedējošākajiem atklājumiem, kas saistīts ar ūdeņraža pielietojumu
Pagājušā gadsimta sākumā, zinātnieki daudz uzmanību pievērsa atomu izpētei un 30. gados radās ideja par kodolenerģiju. 1934. gadā Leo Silārds aprakstīja kodolenerģijas ķēdes reakciju un patentēja kodolreaktora ideju. Ķēdes reakcijas atklājums bija svarīgs posms ceļā uz kodolieročiem.
Kad 1939. gadā sākās Otrā pasaules karš, daudzi zinātnieki ļoti labi zināja par kodolieroču iespējamību, tomēr tas viss bija tikai teorētiskā līmenī. Otrā pasaules kara laikā vairākas valsis strādāja pie kodolieroču izstrādes. Vācija, kuri pirmie uzsāka projektu tā arī līdz atombumbai netika, jo nacistu varas virsotnes pievērsa vairāk uzmanības citiem superieročiem, iespējams, īsti neizprotot atombumbas darbības principus un spējas.
Tajā pašā laikā pie atombumbas izstrādes strādāja zinātnieki Lielbritānijā, tomēr Hitlera armijas gaisa uzlidojumi deva britiem citas raizes. Alberts Einšteins un Leo Silārds 1939. gadā brīdināja ASV prezidentu Rūzveltu par iespējamajām briesmām no Vācijas puses. Rūzvlets izveidoja Urāna komiteju un piešķira tai 6000 dolāru, bet ar tik mazu budžetu, bija vērojams ļoti mazs progress.
Pamatīgas pārmaiņas notika pēc tam, kad 1941. gada izskaņā Japāna uzbruka Pērlhārborai un ASV iesaistījās karā. 1942. gadā tiek uzsākts “Manhetenas projekts’’. Lai izstrādātu atombumbu, tiek piešķirts milzīgs finansējums divi miljardi ASV dolāru un iesaistīti 130 000 cilvēku.
Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Antonijs Zunda.
