Akadēmiķis Mārtiņš Rutkis
Augsti godātais Akadēmijas prezident Spārīša kungs! Akadēmijas locekļi, dāmas un kungi!
Šodien par nozīmīgu devumu jaunu funkcionālo materiālu nanotehnoloģiju attīstīšanā akadēmiķim, LU Cietvielu fizikas institūta direktoram Andrim Šternbergam tiks pasniegta LZA Lielā medaļa. Kad tiku uzaicināts sniegt šoLaudatio, jutos pārsteigts un pagodināts reizē un, protams, nevarēju atteikties no šī godpilnā pienākuma.
Es cienu A.Šternbergu kā zinātnieku, zinātnes organizatoru un cilvēku, un pēdējā laikā mums iznācis diezgan daudz kopā darboties dažādos projektos gan CFI, gan vispār Latvijas materiālzinātnē kā tādā. Mana personīgā pazīšanās ar akadēmiķi A.Šternbergu nav pārāk sena. Tā sākās 2003. gadā, kad kopā ar Organisko materiālu laboratoriju pārnācu no Fizikālās enerģētikas institūta uz CFI. Viņa aktīvi atbalstošā ieinteresētība bija noteicošā šī visai sarežģītā laboratorijas pārejas procesa realizācijā.
Toreiz viņa aktivitāte man bija pārsteigums, bet šobrīd, darbojoties diendienā kopā ar akadēmiķi A.Šternbergu, es redzu, ka tas pieder pie viņa darbības pamatprincipiem – Latvijas ierobežotie zinātnes resursi ir jāapvieno. Viņam nav pārāk svarīgi, ka tas tiek darīts zem tāda vai citāda karoga, – galvenais, lai process būtu brīvprātīgs un demokrātisks.
Otrs pārsteigums bija jau pēc pārejas uz institūtu, kad konstatēju, ka institūtā ir ļoti demokrātiska gaisotne. Bija acīm redzams, ka šāda demokrātija un neformālas attiecības starp kolēģiem ir veidojušās diezgan garā institūta attīstības gaitā. Domāju, ka lielā mērā tas ir A.Šternberga nopelns, jo viņš piedalās CFI būvē jau no paša sākuma, varētu teikt, no nulles cikla. Viņš sāka kā students, aktīvi darbojoties segnetoelektriķu un pjezoelektriķu fizikas problēmu laboratorijā Voldemāra Fricberga vadībā, un šī laboratorija, vēlāk dibinot Cietvielu fizikas institūtu, 1978.gadā kļuva par vienu no vaļiem, uz kuru balstījās šis institūts.
Otrs valis bija līdzīga pusvadītāju fizikas laboratorija. Kā izrādās, stabilu konstrukciju var izveidot arī, balstoties uz diviem vaļiem. Vēl vairāk – gribētu teikt, ka pats A.Šternbergs arī zināmā mērā ir viens no vaļiem, uz kuru balstās Cietvielu fizikas institūts, jo tā ir viņa darbavieta kopš institūta dibināšanas līdz šodienai. A.Šternberga dzīves ceļš ir piemērs tam, ko mērķtiecīgs cilvēks var, neskatoties uz visādiem ārējiem apstākļiem, sasniegt paša spēkiem. Viņš dzimis skolotāju ģimenē 1944.gada 30.maijā, Otrā pasaules kara beigās; tēvs turpināja cīņu par Latvijas neatkarību, centās saistīties ar Anglijas un Amerikas varām, tika nodots, tiesāts un kara tribunāls 1945. gada martā viņam piesprieda nošaušanu, bet ģimeni izsūtīja uz Sibīriju.
Andrim palaimējās – viņš palika pie vecātēva un vecāsmātes, un vecaistēvs bija viņa pirmais skolotājs, kurš viņam iemācīja lasīt. Viņš gāja Kliģeres pamatskolā, 6 kilometrus no mājām, 2. klasē, un tur mācījās līdz 4. klasei. Pēc pamatskolas beigšanas atgriezās Andra māte, un viņi pārcēlās uz Rīgas pievārti, kur, izmantojot vectēva mājas materiālus, uzbūvēja ģimenes māju, kurā A. Šternberga ģimene dzīvo vēl šodien. Mācības turpinājās Biķeru septiņgadīgajā skolā, pēc tās beigšanas A.Šternbergs iestājās Rīgas 1. vidusskolā. Interesanti, ka arguments par labu skolas izvēlei bija ērts sabiedriskais transports. No Biķeriem gāja 5. autobuss līdz 1. vidusskolai. Kuriozi šodien, ka sabiedriskā transporta organizācija izšķīra Andra likteni turpmākajai dzīvei.
Andrim agri parādījās dotības matemātikā, kā arī labas organizatora spējas. Vidusskolas laikā viņš ir vairākkārtējs republikas matemātikas olimpiāžu laureāts un arī klases vecākais. 1961. gadā viņš pabeidz 1. vidusskolu un pats atzīst, ka fizika tajā laikā viņam bijusi otrā plānā. Viņš kārto eksāmenus, lai iestātos Rīgas Politehniskajā institūtā, Skaitļošanas fakultātes dienas nodaļā. Togad pirmo reizi Latvijā uzņēma skaitļošanas specialitātē. Jaunajam censonim šī specialitāte likās vilinoša.
Eksāmenus Andris nokārtoja teicami, bet netika uzņemts. Iespējams, tēva dēļ, bet varbūt tādēļ, ka nebija izcils sportists, jo toreiz RPI sportistiem esot bijusi priekšroka. Tad A.Šternberga dzīvē notika pagrieziens fizikas virzienā. Kopā ar iestāju eksāmenos iepazīto Māri Zariņu viņi griezušies pie vecākās pasniedzējas Jansones, kura ne bez grūtībām izkārtoja, ka līdz pirmajai sesijai viņi var būt brīvklausītāji Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē.
Šajā laikā A.Šternbergs sāka strādāt, no sākuma VEF, bet tad par laborantu eksperimentālās fizikas katedras cietvielu fizikas laboratorijā pie docenta Voldemāra Fricberga. Pēc ziemas sesijas abi brīvklausītāji tika pieņemti par pilntiesīgiem studentiem, jo viņi teicami mācījās un dažas studiju vietas bija atbrīvojušās. Studiju gadus pārtrauca dienests Padomju armijā, divi gadi, pēc armijas atgriežoties Fizikas un matemātikas fakultātē, 1970. gadā Andris pabeidza augstskolu.
Pēc atgriešanās turpinājās viņa darbība LU segnetoelektriķu un pjezoelektriķu fizikas problēmu laboratorijā. Profesora Voldemāra Fricberga zinātniskā skola bija par pamatu pētījumiem segnetoelektriskos cietvielu šķīdumos un izplūdušās fāzes pārejās, uz tā balstījās A.Šternberga attīstītais caurspīdīgās segnetoelektriskās keramikas virziens Cietvielu fizikas institūtā.
Brīvdomīgā vide gan laboratorijā, gan CFI, gan nenoliedzamās dotības ļāva, neskatoties uz biogrāfiju, veidot sekmīgu zinātnisko karjeru. 1974. gadā viņš bija zinātniskais līdzstrādnieks, 1978. gadā aizstāvēja fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta disertāciju, 1983. gadā jau bija kļuvis par elektrooptikas laboratorijas vadītāju, 1984. gadā segnetoelektriķu fizikas nodaļas vadītāju un 1999. gadā ieguva habilitētā doktora grādu.
Andris pašmācības ceļā esot apguvis angļu valodu, no 1970. gada līdz 1984. gadam bija atbildīgs par ārējiem sakariem segnetoelektriķu fizikas nodaļā. Viņam bija plaša korespondence ar Eiropas, Amerikas un Japānas zinātniekiem, kas darbojās caurspīdīgās segnetoelektriskās keramikas un fāzu pāreju jomā, un 1991. gadā viņam izdevās sapulcēt Rīgā plašu konferenci, kurā piedalījās ļoti liels zinātnieku loks.
Arī pats Andris regulāri ir saņēmis uzaicinājumus piedalīties dažādās konferencēs ārpus Padomju Savienības tai laikā, bet viņam tie visi bija pieklājīgi jānoraida, jo viņš bija “ņevijezdnoj” savas biogrāfijas dēļ. Tikai 1988. gadā viņš pirmo reizi tika aiz “dzelzs priekškara” uz polāro dielektriķu konferenci Šveicē. Tad arī “dzelzs priekškars” pavērās, un A.Šternbergs sekmīgi un plaši izmantoja iespējas strādāt ārzemēs. Laikā no 1989. gada līdz 1999. gadam viņš gandrīz katru gadu vienu vai divus mēnešus pavadīja atominstitūtā Vīnē, trīs mēnešus viņš stažējies Siemens (Vācijā), vairākkārt kā vieszinātnieks bijis Japānas universitātē, divus mēnešus Zābrikenas universitātē.
Kopš 1999. gada vada LU Cietvielu fizikas institūtu, ir tā direktors. Šis institūts ir viens no ārzemju ekspertu vislabāk novērtētajiem institūtiem Latvijā, iespējams, arī visatpazīstamākais Latvijas materiālzinātnes pētniecības institūts. Organizatoriskais darbs sāk ieņemt arvien lielāku lomu, un līdzdalībai pētniecībā paliek aizvien mazāk laika. Kopš šī brīža viņa zinātnes organizatora spējas izpaužas trīs līmeņos: vadot institūtu, vadot dažādus starptautiskus starpinstitucionālus Latvijas projektus un iesaistoties starptautiskās aktivitātēs. Kā pirmo es gribētu atzīmēt viņa nozīmīgo ieguldījumu, 2000. gadā sagatavojot Eiropas Komisijas Ekselences centru projektu CAMART 1, šis projekts deva iespēju Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtam realizēt Eiropas Komisijas piešķirto titulu “Center of Ekselence” materiālzinātnē, un tas bija nozīmīgs pavērsiens institūta dzīvē.
A.Šternbergs ir iedibinājis konferenci, kura sākumā bija Latvijas, bet nu jau ir starptautiska, “Funkcionāli materiāli un nanotehnoloģijas” un šī konference ir pietiekoši plaši pazīstama un asociējas ar Latvijas zinātni un Cietvielu fizikas institūtu. Kā pēdējo gribu atzīmēt darbību jaunā CAMART projektā – iesniegšanā un vadīšanā, kurš ļaus mums vēl vairāk un labāk attīstīt to, kas radās pirmā CAMART projekta laikā šī gadsimta pirmajos gados.
A.Šternberga vadmotīvs – resursu konsolidācija – ir viņa darbības pamatā, attīstot materiālzinātni Latvijas mērogā. Viņš daudz paveic, apvienojot dažādu zinātnisko iestāžu darbu kopēju mērķu sasniegšanai, un pirmais šāds projekts bija sadarbības projekts “Nanomateriāli un nanotehnoloģijas”, tam sekoja Valsts pētījumu programmas, nu jau viņš vada trešo, un pēdējā programmā darbojas vairāk nekā 200 darbinieki no četrām universitātēm un sešiem institūtiem, 123 zinātņu doktori un ~ 60 dažāda līmeņa studentu.
Gribu atzīmēt vēl vienu iniciatīvu, kas nākusi no A.Šternberga, ka Latvijai vajadzīgs nanotehnoloģiju un nanostruktūru pētījumu centrs. Viņa vadībā tika izstrādāta koncepcija, tajā paredzot veidot atklāta tipa brīvas piekļuves infrastruktūru, kura varētu būt Latvijas, bet iespējams, arī Baltijas mērogā. Šīs idejas kļuva aktuālas, kad bija jāgatavo valsts nozīmes pētniecības centra projekts materiālzinātnē, šis projekts arī veiksmīgi realizējās, tas beigsies šī gada 30. novembrī.
A.Šternbergs ir daudz piedalījies dažādās formālās un neformālās sanāksmēs, kurās tiek apspriesti Latvijas zinātnes organizatoriski jautājumi. Nozīmīga ir arī akadēmiķa A.Šternberga darbība asociācijā “EIROATOM” Latvijas Universitātē, kura ir iesaistīta EIROATOM programmā un kopš 2014. gada EUROFUSION programmas izpildē. Resursu konsolidācija notiek ļoti aktīvi, ir izdevies izveidot ne tikai zinātnieku prātu konsolidāciju, bet arī materiālo resursu konsolidāciju plaša mikroskopijas kompleksa izveidē, kurš varētu kalpot kā kristalizācijas centrs turpmākai Latvijas nanocentra attīstībai.
A.Šternbergs ir iesaistīts arī milzīgā skaitā dažādu konferenču programmu un organizācijas komitejās, kā pēdējo gribu atzīmēt EIRONANO forumu, kur viņš bija viens no Latvijas pārstāvjiem visaugstākajā organizācijas līmenī, ir vairāku žurnālu redakcijas loceklis un bijis viesredaktors samērā daudziem izdevumiem un pārstāv Latviju dažādās biedrībās un darba grupās Eiropā un pasaulē. Nobeigumā gribu teikt, ka šī nav pirmā balva, ko A.Šternbergs ir saņēmis. Viņš ir saņēmis Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas domes balvu un Baltijas Zinātņu akadēmiju medaļu. Latvijas materiālzinātnieku un fiziķu vārdā apsveicu viņu ar pelnīto apbalvojumu un novēlu saglabāt esošo lielisko sportisko formu, arī zinātnieka sportisko formu.
Funkcionālie materiāli un nanotehnoloģijas: attīstības metamorfozes
Akadēmiķis Andris Šternbergs, LU Cietvielu fizikas institūts
Materiāli jau kopš cilvēces apzinīgās dzīves aizsākumiem ir ekonomiskās izaugsmes, labklājības, drošības un dzīves kvalitātes centrā. Mūsu ikdiena, mūsu modernā pasaule ar datoriem, ar mobilajiem sakariem, ar attīstītiem transporta līdzekļiem sākot ar automašīnām, vilcieniem, lidmašīnām, līdz pat starptautiskajai kosmosa stacijai, ar enerģijas iegūšanas tehnoloģijām un līdz prognozējamām termiskās kodolsintēzes elektrostacijām, arī ekonomiskai enerģijas izmantošanai, LED gaismas elementiem nav iedomājama bez moderniem materiāliem.
Materiālzinātne ir iespējoša tehnoloģija, kura izbūvē tiltu starp fundamentālo zinātni, no pirmajiem principiem cenšoties saprast un kontrolēt atomus un molekulas materiālā, un pielietojamo zinātni un inženierzinātni.
Funkcionālais materiāls ir jebkurš materiāls vai ar šo materiālu veidota sistēma, kas integrāli apvieno divas (vai arī vairākas) īpašības, viena no kurām parasti ir strukturālās dabas un otra funkcionāls parametrs, piemēram, elektriskais, magnētiskais, optiskais, siltuma utt. raksturlielums. Funkcionālais materiāli un sistēmas ietver viedo materiālu aspektus, t.sk., no bioloģijas iedvesmojošos principus (biomimētika )un aptver praktiski visus materiālu veidus un formas (piem., kristāli, keramika, polimēri, kompozīti , plānās kārtiņas, nanovadi, nanocaurulītes, …).
Nanozinātne un nanotehnoloģijas ir materiālu pētījumi, kuros prasmīgi kontrolējot un manipulējot ar materiālu struktūras elementiem atomu, molekulu un makromolekulu izmēru līmenī, rezultātā iegūst jaunus vielas īpašības raksturojošus parametrus, kuri var būtiski atšķirties no struktūras raksturlielumiem lielākās dimensijās un kuri ir pievilcīgi inovatīvu produktu izstrādē. Nanomateriāls ir dabisks, kā blakusprodukts radies vai rūpnieciski ražots materiāls kas satur nesaistītas, aglomerācijās vai sakopojumos esošas daļiņas, ja ģeometrisko izmēru skaitliskajā sadalījumā vismaz 50% daļiņu kāds no izmēriem ir diapazonā no 1 nm līdz 100 nm. Ir nozīmīgi izdalīt tā saucamās “zaļās” nanotehnoloģijas: ilgtspējīgus risinājumi dzīves kvalitātes uzlabošanai, enerģijas ieguvei un taupīšanai vidi saudzējošos apstākļos (samazinot oglekļa izmešu – CO2daudzumu, tā iegrožojot nevēlamas klimata izmaiņas), izmantojot nanotehnoloģiskās struktūras, materiālus un ierīces.
Inovācija vai inovatīvā darbība ir process, kurā jaunas zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas sfēras izstrādnes un tehnoloģijas tiek īstenotas tirgū pieprasītā un konkurētspējīgā produktā vai pakalpojumā. Inovācija ir radošums kas orientēts uz pielietojumu – jaunu materiālu, ierīci, pakalpojumu, un kas ietver sevī arī procesa organizēšanu. Inovācijai tuvs ir arī šaurāks jēdziens – tehnoloģijas pārnese, kas vairāk attiecināms uz jaunu vai zināmu tehnoloģiju.
Segnetoelektriķi ir daudzfunkcionāls materiāls, kura būtiskākais raksturlielums ir spontānā polarizācija definētā temperatūras intervālā, bet tās virzienu var mainīt ar ārējā elektriskā lauka palīdzību. Segnetoelektrisko relaksoru izteiktās dielektriskās, pjezoelektriskās, piroelektriskās, optiskās un elektrooptiskās īpašības dara tos pievilcīgus praktiskiem pielietojumiem. Tomēr to fizikālās dabas, sevišķi komplicētā fāžu pāreju mehānisma, izpratne, sākot no 19.gadsimta septiņdesmitajiem, turpina attīstīties – līdz “polāro nanoapgabaliņu” ideoloģijai. Struktūras sakārtotības un (radiācijas) defektu ietekme uz fāžu pāreju dinamiku segnetoelektriskajos relaksoros ir viena no aktualitātēm. “Rīgas skola”, sadarbībā ASV un Japānas zinātniekiem, ieguvusi starptautisku atzinību jaunas funkcionālas segnetokeramikas – caurspīdīgās segnetokeramikas izstrādē. Materiāla iegūšanai tika attīstīta izejvielas nanopulvera ķīmiskās kopizgulsnēšanas metode, kā arī oriģinālas karstās presēšanas metodikas un izbūvētas tehnoloģiskās iekārtas. Pētnieciskajos projektos, saprotams, sevišķi tika akcentēti keramiskajam materiālam “jauniegūto” īpašību (optisko, nelineāri optisko, elektrooptisko, vadāmas gaismas izkliedes, fotorefrakcijas) izpētei, kā ari tika attīstīta virkne oriģinālu pielietojumu un izstrādātas oriģinālas ierīces (lāzera stara modulatori, ”Pulsar” sērijas lielas apertūras gaismas modulatori, elektrooptiskās aizsargbrilles, frekvences pārbīdes modulatori lāzera heterodīna interferometros, lieljaudas lāzeru iekšrezonatora telpas–laika modulācijas matricas, infrasarkanā starojuma modulatori). Savā laikā laboratorijā esam padarbojušies araugsttemperatūras supravadītājiem – šīs tematikas buma laikā ātri noorientējāmies, jo mums bija augstākminētā modernā tehnoloģija segnetokeramikas iegūšanai. Nanokristālisku segnetoelektrisko plāno kārtiņu iegūšana (izmantojot sol–gel, lazera ablācijas, magnetronu tehnoloģijas u.c.) un to izpēte specifiskiem pielietojumiem ir šodienas prioritāte.
Funkcionālie materiāli elektronikai, fotonikai un enerģētikai. Nelielai atkāpei LU CFI ir līderis fotonikā un fotonisko materiālu izstrādē Latvijā. Fotonika ir zinātne un tehnoloģija, kuras izpausme ir saistīta ar fotonu, kas ir gaismas daļiņas, ģenerēšanu, detektēšanu un kontroli. Fotonika kā optikas disciplīna parādījās 1960. gados, vienlaicīgi ar lāzera izgudrojumu. Fotonikā atšķirībā no elektronikas – elektronu vietā izmanto gaismas kvantus – fotonus. Lielākās priekšrocības, izmantojot fotonus ir, ka ierīcēs nenotiek mijiedarbe starp tiem, un ka fotoniskās ierīces, piem., slēdži, var darboties femtosekunžu (10–15 sekunžu) diapazonā. LU CFI pētniecības virzieni definēti atbilstoši Latvijas Viedās specializācijas stratēģijas “Viedie materiāli, tehnoloģijas un inženiersistēmas” un Eiropas Komisijas atslēgtehnoloģiju jomām:
1) plāno kārtiņu un pārklājumu tehnoloģijas;
2) funkcionālie materiāli elektronikai un fotonikai (informācijas pārraides un uzglabāšanas ierīcēm, fotovoltaikai, gaismas diodēm);
3) nanotehnoloģijas, nanokompozīti un keramika (cietvielu kurināmās šūnas, litija baterijas, materiāli kodolsintēzes reaktoriem);
4) tehnoloģiski nozīmīgu jaunu materiālu un ierīču izstrāde, izmantojot to modelēšanu atomu līmenī (konstruēti neorganisko vien– un daudzsienu nanocauruļu modeļi, izpētīts pretestības pārslēgšanās mehānisms funkcionālos materiālos paverot iespējas terabitu atmiņas izgatavošanai, materiāla īpašību prognozēšanai izstrādāta jauna skaitliskās simulācijas metode, kas izmanto evolucionāru algoritmu – pieeju, kas limitē dabiskās atlases procesus dzīvā dabā).
Šajā gadā enerģētikas jomā Institūtā aizsākts apjomīgs 4 gadu projekts viena no pasaules lielākajiem pētniecības un attīstības izaicinājuma kopprojektiem – ITER (Starptautiskais eksperimentālais kodolsintēzes reaktors) izbūvei. Sadarbībā ar Karlsrūes Tehnoloģiju institūtu (KIT, Vācija) un mūsu uzdevums ir uzlabot izpratni par ODS nanodaļiņu veidošanas un to iestrādes tērauda matricā procesiem, izmantojot rentgenabsorbcijas spektroskopijas, dažādu līmeņu teorētiskās modelēšanas un augstas veiktspējas datorsistēmu piedāvātās iespējas. Projekta ietvaros paredzēts starptautiskos sinhrotronā starojuma centros veikt rentgenabsorbcijas mērījumus KIT izgatavotajiem ODS tēraudu paraugiem, kā arī LU CFI izgatavotajiem modeļmateriāliem (plānām kārtiņām), tādējādi iegūstot unikālu informāciju par dažādu tipu atomu lokālo apkārtni ODS tēraudos, kā arī par ODS daļiņu atomāro un elektronisko struktūru. No otras puses, izmantojot mūsdienīgas atomārā līmeņa skaitliskās modelēšanas pieejas, ir paredzēts labāk izprast ODS daļiņu mijiedarbības ar tērauda matricu un detalizēti izsekot ODS daļiņu veidošanas procesam.
Ceļš uz ekselenci – pētījumu kvalitāte & progresīva infrastruktūra & starptautiskā sadarbība
Tuvākajā laika periodā (2015–2020) LU CFI plāno attīstīt CAMART Eiropas Komisijas Ekselences centru (projekts 2001–2004) jaunā Eiropas līmenī, realizējot brīvās pieejas (open–access) laboratoriju paradigmu Latvijā, kas paredzēta inovatīvo tehnoloģiju pārnesei, pētījumu komercializācijas atbalstam, studentu un augsto tehnoloģiju uzņēmumu darbinieku apmācībai un starptautisko projektu izpildei. LU CFI sadarbības partneri ir Royal Institute of Technology, Electrum Laboratory un ICT Swedish ACREO, Stokholma, Zviedrija, kuriem ir liela pieredze inovāciju ieviešanā un spin–off kompāniju izveidošanā. Projekta rezultātā LU CFI ietvaros attīstītais CAMART2 Ekselences centrs kļūs par Eiropas līmeņa Baltijas jūras reģiona centru materiālzinātnes un tehnoloģiju attīstības jomā (Materials science HILL – High Innovation Level Laboratory), būtiski paaugstinot Latvijas zinātnes, inovāciju un komercijas konkurētspēju Eiropā un pasaulē.
Paredzēts uzlabot Centra pētniecisko infrastruktūru, tai skaitā izveidojot metožu orientētus kompleksus mikroskopijā un spektroskopijā, kā arī izveidot prototipēšanas laboratorijas fotonikas un elektronikas izstrādēm. Paredzēts attīstīt augsta līmeņa starpuniversitāšu izglītības (maģistrantūras un doktorantūras) centru cietvielu fizikā un materialzinātnēs, aktīvi piedalīties studiju programmu modernizēšanā fizikā, ķīmijā un materialzinātnēs, kā arī kvalitatīvi sagatavot studentus un zinātņu doktorus darbam uzņēmumos, kuri attīsta produktus ar augstu pievienoto vērtību. Starptautiskās FM&NT konferences (LU CFI rīko kopš 2006 g.) – reizē veicina Latvijas materiālzinātnieku starptautisko atpazīstamību un ierosina jaunas starptautiskas sadarbības aktuālu zinātnisku un tehnoloģisku problēmu risināšanai.
Zinātnes Vēstnesis - 2016. g. 8. februāris
