Matemātika un datorzinātnes
Izstrādātas jaunas lielu enerģētikas pārvades sistēmu ilgtspējīgas attīstības vadības metodes, un rezultāti apkopoti monogrāfijā Dynamic Management of Sustainable Development: Methods for Large Technical Systems, kas 2011. gadā izdota Londonā. Darba autori ir habilitētais inženierzinātņu doktors Zigurds Krišāns, inženierzinātņu doktore Anna Mutule, habilitētais inženierzinātņu doktors Jurijs Merkurjevs, inženierzinātņu doktore Irina Oļeinikova no Fizikālās enerģētikas institūta un Rīgas Tehniskās universitātes. Anna Mutule stāsta:
Pieņemot lēmumus par lielu tehnisku sistēmu attīstību, jāņem vērā daudzi tehnoloģiskie, ekonomiskie un drošuma faktori, kuri ietekmē pieņemto lēmumu radītās sekas nākotnē. Tas nozīmē, ka pieņemtajiem lēmumiem ir jānodrošina apskatāmo sistēmu ilgtspējīga attīstība. Šim nolūkam jāizstrādā un jāizmanto lielu tehnisku sistēmu ilgtspējīgas attīstības vadības informācijas tehnoloģijas. To izstrādāšana ir ļoti sarežģīta, jo sistēmas ir lielas, jāmodelē un jāoptimizē tāla, nenoteikta perspektīva, bet pašreizējās optimizācijas metodes tikai daļēji apmierina informācijas tehnoloģiju prasības.
Grāmatā ir piedāvātas jaunas lielu tehnisku sistēmu ilgtspējīgas attīstības optimizācijas dinamiskās metodes, kuras nodrošina šo sistēmu ilgtspējīgas attīstības analīzi. Pirmajā daļā autori Z. Krišāns un I. Oļeiņikova apskata lielu tehnisku sistēmu ilgtspējīgas attīstības vadības matemātiskos pamatus, kā arī ilgtspējīgas attīstības optimizācijas metožu veidošanas pamatprincipus. Otrajā daļā autori Z. Krišāns un A. Mutule analizē autoru izstrādāto optimālo izejas stāvokļu metožu saimi, kas ļauj veikt sistēmu attīstības optimizāciju laika periodam līdz 50 gadiem un 50 - 60 alternatīviem attīstības pasākumiem. Grāmatas trešajā daļā autori Z. Krišāns un J. Merkurjevs analizē lielu tehnisku sistēmu ilgtspējīgas attīstības vadības tehnoloģijas uzbūves principus.
Piedāvātās metodes ir aprobētas, praksē risinot elektroenerģētisko sistēmu ilgtspējīgas attīstības vadības uzdevumus Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Baltijas valstu savienotajā elektroenerģētiskajā sistēmā, kā arī NVS vienotajā elektroenerģētiskajā sistēmā. Patlaban grāmatas autoru kolektīvs piedāvātās metodes izmanto Eiropas Savienības un Krievijas elektroenerģētisko sistēmu apvienošanas efektivitātes novērtēšanai. Aprakstītās metodes var izmantot elektroenerģētiskajās, gāzes apgādes un naftas sistēmās, kā arī dzelzceļiem, autoceļiem, aviolīnijām, u.c.
metodes un matemātiskie modeļi programmatūras projektēšanai, un tie apkopoti monogrāfijā Model-Driven Domain Analysis and Software Development: Architectures and Functions, kas 2011. gadā izdota Ņujorkā. Grāmatas galvenie autori ir habilitētais inženierzinātņu doktors Jānis Osis un inženierzinātņu doktore Ērika Asņina, abi strādā Rīgas Tehniskajā universitātē. Ērika Asņina par grāmatā atspoguļoto tematiku stāsta tā:
„Pirmkārt, vissvarīgākais ir jautājums par nesaskaņotību starp lietojumprogrammu un reālo pasauli - kāda problēmvide jāmodelē vispirms: pētīšanas laikā eksistējošā realitāte vai realitāte, kuru grib redzēt pasūtītājs? Otra problēma ir arhitektonisko skatu atdalīšana un viennozīmīgs problēmvides apraksts specifikācijās. Galvenais, kas jāsaprot, ir tas, ka sistēmas prasības ir reālās pasaules parādību ierobežojumi, nevis otrādi. Tas nozīmē, ka, ja programmatūra tiek izstrādāta kādu mērķu sasniegšanai reālajā pasaulē, tad tās izstrādātājiem jāzina, kā tā ietekmēs šo pasauli. Tas ir būtiski svarīgi ne tikai mehatroniskām un iegultām sistēmām, kuru kļūdaina darbība var novest pie cilvēku bojāejas, bet arī biznesa sistēmām, kur kļūdas var novest pie milzīgiem finanšu zaudējumiem.
Kā grāmatā atzīmējis Jānis Osis, atbilde uz jautājumu, vai programmatūras projektēšanas modeļi spēj pārvarēt šo nesaskaņotību programmatūras izstrādes pašā sākumā, ir pozitīva, bet ar vienu svarīgu nosacījumu, proti, tad un tikai tad, ja šiem modeļiem ir matemātiskie pamati. Programminženierijā pašlaik lietotie modeļi un problēmanalīzes metodes ir tās "skelets", tai laikā kad "kakla skriemeļiem" un "galvai" ir jābūt attiecīgi matemātiskajiem modeļiem un zinātniskajiem pamatiem."
Materiālu zinātne
Konstruēti neorganisko viensienu un daudzsienu nanocaurulīšu modeļi ar lineāro grupu formālisma palīdzību un aprēķinātas to īpašības, izmantojot tikai fundamentālās konstantes. Modelēšanu veica ķīmijas zinātņu doktors Jurijs Žukovskis no Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta un profesors Roberts Evarestovs no Sanktpēterburgas Universitātes.
Nanocaurulītes pēdējos gados ir intensīvas izpētes objekts. Izrādās, ka šādas miniatūras caurulītes, kur diametrs ir daži nanometri, bet garums var pārsniegt vairākus simtus nanometru, veido ne tikai oglekļa atomi, bet arī neorganiskas molekulas, piemēram, dažu metālu oksīdi, sulfīdi un nitrīdi. Vanādija oksīda un mangāna oksīda neorganiskās nanocaurulītes tiek pētītas, lai tās varētu izmantot dažādos katalizatoros un kā elektrisko ierīču elektrodus.
Jurijs Žukovskis stāsta: „Mēs modelējām titāna dioksīda un bora nitrīda nanocaurulīšu teorētiskās īpašības. Nanocaurulīšu simetrijas analīzei pirmo reizi pielietojām specifisku matemātisku metodi, ko sauc par lineāro grupu formālismu. Veicām aprēķinus maza diametra (< 2 - 3 nm) viensienu un daudzsienu nanocaurulītēm bez defektiem. Līdz šim aprēķinos tika izmantota cita matemātiska metode, kas nedeva iespēju patvaļīgi izvēlēties modeļa rotācijas asu novietojumu. Tagad mēs varam visai detalizēti aprakstīt nanocaurulīšu uzbūvi t. s. līdzsvara konfigurācijā. Līdzsvara konfigurāciju prognoze dod iespēju izvēlēties piemērotāko nanocaurulīšu sintezēšanas metodi, kas ļauj iegūt paraugus ar viendabīgām īpašībām. Tas ir ļoti svarīgi daudzos tehnoloģiskos pielietojumos. Mēs arī varam prognozēt daudzas titāna dioksīda un bora nitrīda nanocaurulīšu īpašības, tai skaitā elastību, lādiņu sadalījumu un iespējamās optiskās pārejas."
Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta habilitētais zinātņu doktors Anatolijs Truhins pierādījis, ka elektronu lokalizāciju stiklveida silicija dioksīdā nosaka struktūras nesakārtotība. To var izmantot, pilnveidojot elektroniskās atmiņas ierīces.
Anatolijs Truhins stāsta: "Kvarca stiklu sastāvs aprakstāms ar vienkāršu ķīmisku formulu - SiO2, kas nozīmē, ka šo stiklu veido divu ķīmisko elementu atomi, kuru savstarpējais novietojums un sadarbība nosaka stikla visai sarežģītās īpašības. Kvarca stikliem ir izcila optiska caurspīdība plašā spetrālajā diapazonā - no infrasarkanā starojuma (~2 mikrometriem) līdz ultravioletajam starojumam (150 nm). Tāpat zināms, ka šim stiklam ir izcilas termiskās īpašības - tas praktiski ir vienīgais optiskais stikls, kuru sakarsējot līdz 1200 °C un pēc tam atdzesējot, stikls neplīst. Tādēļ kvarca stikls ir pazīstams kā unikāls un plaši izmantojams materiāls, no tā gatavo kosmisko kuģu iluminatorus, klasiskos optiskos elementus (lēcas, prizmas, gaismas stara dalītājus, u.c.), to lieto telekomunikāciju optisko šķiedru sakaru līnijās. Jāatzīmē, ka kvarca stikls ļauj veidot arī optolektroniskos elementus, kurus iegūst, iedarbojoties uz stiklu ar lāzera gaismu. Minētos optoelektroniskos elementus var izveidot tieši pašā optiskajā šķiedrā, un tā ir liela priekšrocība veidojot modernas optisko šķiedru sakaru līnijas. Jāmin vēl viens pielietojums - silīcija dioksīda plānas kārtiņas ir neatņemama silīcija mikroelektronikas ierīču sastāvdaļa.
Noskaidrosim, kas tas ir lokalizētie stāvokļi. Kā jau minēts sākumā, atomu savstarpējais novietojums un sadarbība nosaka stikla īpašības. Jāatzīmē, ka ir iespējams tāds atomu savstarpējais novietojums (pozīcijas), kurās kāds no atomiem piesaista elektronus stiprāk nekā pārējās pozīcijās. Šādi piesaistītu lādiņu stāvokļus sauc par lokalizētiem, plašākā nozīmē tie ir nekustīgi. Stikliem, kas ir amorfas vielas, ir pretstats - kristāli. Ideālā kristālā stāvokļi var būt delokalizēti, to nosaka atomu izvietojuma periodiskums kristālā, tā saucamā translācijas simetrija. Savukārt stikliem ir raksturīga nesakārtota atomu izvietošanās - translācijas simetrijas nav. Lokalizēto stavokļu izveidošanās cēlonis ir nesakārtotais atomu izvietojums stiklā.
Tomēr arī stiklā atomi nav gluži nejauši "izmētāti". Kvarca stiklam ir raksturīga četru skābekļa atomu tetraedriska izvietošanās ap silīcija atomu, kas atbilst t.s. tuvajai kārtībai. Tātad, kvarca stikla uzbūves pamatelements ir silīciju ietverošs skābekļa atomu tetraedrs. Tādi paši tetraedri veido arī alfa kvarca kristālu. Atšķirība starp kristālu un stiklu ir tetraedru savstarpējā izvietojumā - kristālā tetraedri savstarpēji veido periodisku struktūru, stiklā tādu neveido.
Ne visi stāvokļi nesakārtotā vielā ir lokalizēti, iespējami arī delokalizētie stāvokļi, un tas nozīmē ka elektronam ir iespēja pārvietoties telpā, kaut gan nesakārtotā struktūrā elektrona kustība atšķiras no kustības periodiskā struktūrā. Kvarca stiklā (arī citos stiklos) materiāla galvenās īpašības nosaka zemākie enerģētiskie stāvokļi, un tie ir enerģētiski zemākie lokalizētie stāvokļi. Iepriekš minēto optoelektronisko elementu veidošana, iedarbojoties ar lāzera staru uz stiklu, ir tieši saistīta ar lokalizēto stāvokļu veidošanas iespēju, iedarbojoties uz tiem ar intensīvu gaismu.
Kvarca stiklā tā uzbūves pamatelementi - tetraedri - veido gandrīz nepārtrauktu tīklu ar nesakārtotu struktūru. Šādu struktūru modelē, izmantojot piecstūru zvaigznes motīvu - tas nepieļauj translācijas simetriju, taču nepārtrauktais tīkls pieļauj delokalizēto stāvokļu eksistenci. Mūsu veiktie lokalizēto stāvokļu pētījumi parādīja, ka nesakārtotā kvarca stikla struktūrā bez teraedriskās apkārtnes silīcija atomam iespējama arī oktaedriskā skābekļa atomu apkārtne. Oktaedriskie elementi veido blīvāku vietu stikla tetraedrisko elementu tīklā, un šīs vietas nosaka lokalizēto stāvokļu eksistenci. No otras puses, oktaedrisko elementu veidošanās ir iespējama tikai, ja kādiem silīcija atomiem tiek "atņemti" viņu apkārtnes skābekļa atomi. Mūsu pētījumi parādīja, ka pastāv arī skābekļa deficīta centri - t.s. divkoordinētie silīcija atomi.
Lokalizēto stāvokļu pētīšanai izmanto vielas pēcspīdēšanas - luminiscences metodes. Arī skābekļa deficīta centram - divkoordinētam silīcija atomam - ir raksturīga specifiska īslaicīga luminiscence, kas ir atšķirīga no citu lokalizēto stāvokļu luminiscences, un mums izdevās noteikt, ka lokalizētie stāvokļi sevī ietver arī punktveida defektus, kaut gan tie ir neliela daļa no kopējās struktūras."
Izstrādāts superelastīgs sensora prototips (elastomēru un elektrovadošu nanodaļiņu kompozīts), kuru iespējams izmantot plaša diapazona spiediena un triecienu detektēšanai. Pie tā izveides strādāja liela darba grupa - habilitētais fizikas doktors Māris Knite, fizikas doktors Juris Zavickis, Velta Tupureina, Valdis Teteris, Artis Linarts, Gatis Podiņš, Āris Solovjovs (Rīgas Tehniskā universitāte, Baltijas Gumijas fabrika). Izgudrojuma pamatā ir no dabīgās gumijas (poliizoprēna) un nanostrukturēta oglekļa kompozīta (PINOK) veidots spiediena sensorelements, kura elektriskā pretestība mainās atkarībā no mehāniskās iedarbības intensitātes. 2010. gadā Māris Knite, Juris Zavickis un Gatis Podiņš ir saņēmuši Latvijas patentu Nr. 14085, bet 2011. gadā - starptautisku patentu.
Izgudrojuma anotācijā autori raksta: „Sensorelementa potenciālie pielietojumi: taustes elementi robotikā; ražošanas iekārtās kā sensors, kas vienlaicīgi kalpo arī kā elastīgs aizsargelements pret mehānisku triecienu; skaitīšanas sistēmās, lai veiktu gājēju vai automašīnu uzskaiti; kravu kontrolei pie pārvietošanas; vibrāciju kontrolei. Galvenā priekšrocība attiecībā pret citiem tirgū esošiem spiediena sensora elementiem ir tā zemā cena, salīdzinoši vienkāršais iegūšanas process un iespēja to integrēt praktiski jebkādas formas un izmēra superelastīgās struktūrās vai to elementos. Sensors saglabā elastību plašā temperatūras intervālā (no -40 līdz +70 °C), tas ir mehāniski izturīgs pret triecieniem, patīkams pēc taustes, vienlaicīgi var kalpot kā vibrāciju slāpējošs elements, ir ūdensizturīgs."
Medicīna
Atklātas jaunas somatostatīna receptora ģenētiskās variācijas, kas ļaus veikt individuālu terapiju akromegālijas pacientiem. Pētījumu veica liela zinātnieku grupa (bioloģijas zinātņu doktors Jānis Kloviņš, medicīnas zinātņu doktors Valdis Pīrāgs, Darja Ciganoka, Inga Balcere, Ivo Kāpa, Raitis Pečulis, Andra Valtere, zinātņu doktore Liene Ņikitina-Zaķe, Ieva Lase) no Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas.
Akromegālijas simptomi ir neproporcionāla plaukstu un pēdu palielināšanās, izmaiņas sejā - izspīlējas uzacis, palielinās apakšžoklis un deguns, parādās atstarpes starp zobiem. Parasti slimība attīstās lēni, gadiem un gadu desmitiem ilgi. Izmaiņu cēlonis ir smadzeņu dziedzera - hipofīzes audzējs, kurš intensīvi producē augšanas hormonu un pastiprināti veido t.s. insulīnam līdzīgo augšanas faktoru (IGF-1). Izmaiņas ārējā izskatā varētu pieciest, ja vien akromegālijas slimnieku mirstība nesasniegtu 30%. Mirstības galvenie iemesli ir sirds un asinsvadu slimības, izmaiņas elpošanas orgānos, cukura diabēts un ļaundabīgi resnās zarnas audzēji. Akromegāliju konstatē 40 - 70 cilvēkiem uz miljonu iedzīvotāju, tātad Latvijā varētu būt aptuveni 100 slimnieki.
2011. gada augustā žurnālā European Journal of Endocrinology publicēti Jāņa Kloviņa vadītās grupas pētījuma "Metabolisma un endokrīno slimību ģenētika" rezultāti, kuri parādīja jaunu, iepriekš neatklātu saistību starp somatostatīna receptora ģenētiskajām variācijām un akromegālijas risku un slimības pazīmēm. Izmantojot somatostatīna receptora gēna DNS sekvencēšanu, tika atrastas un pētītas noteiktas atšķirības 48 akromegālijas pacientu un 96 kontroles grupas cilvēku genomos. Somatostatīns ir hormons, kurš kavē augšanas hormona un IGF-1 veidošanos, un hipofīzē ir atbilstoši somatostatīna receptori. Ja šie receptori nedarbojas normāli, somatostatīns nespēj veikt savu funkciju, un rodas akromegālijas risks. Galvenā akromegālijas ārstēšanas metode ir somatostatīna analogu (vielu ar līdzīgu iedarbību) ievadīšana organismā. Latvijas zinātnieku atklājums ļaus precizēt terapiju, balstoties uz pacienta ģenētiskajām īpatnībām.
Sekmīgi veikta Latvijā pirmā aknu transplantācija. Latvijā pirmā aknu pārstādīšana notika 2011. gada janvārī Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā profesora Jāņa Gardovska un profesora Rafaila Rozentāla vadībā. To veica vesela speciālistu komanda, kas bija ilgi gatavojusies. Pacients bija 46 gadus vecs vīrietis. Operācija izrādījās ļoti veiksmīga un pacients šobrīd atgriezies aktīvā dzīvē. Latvijā aknu transplantācija ik gadu būtu vajadzīga 20 - 30 cilvēkiem, taču šī operācija pagaidām bija vienīgā. Viens no iemesliem ir tas, ka šādas operācijas ir dārgas, bet valsts tās apmaksā tikai bērniem, turklāt tās tiek veiktas ārzemēs. Sagaidāms, ka 2012. gadā aknu transplantācija Latvijā tiks turpināta.
Panākumu nedaudz aptumšo fakts, ka Latvija ir pēdējā valsts Eiropas Savienībā, kurā uzsākta aknu transplantācija. Pasaulē pirmā eksperimentālā aknu pārstādīšana veikta 1963. gadā, bet operāciju sāka plašāk pielietot kopš 1983. gada, kad organisma imūnreakcijas nomākšanai sāka izmantot medikamentu ciklosporīnu A. Vairumā gadījumu izmanto miruša donora aknas, bet sāk praktizēt arī aknu daļēju transplantāciju no dzīva donora. 85 - 90% pacientu pēc aknu pārstādīšanas nodzīvo vismaz vienu gadu, bet 60 - 80% dzīvo piecus gadus un ilgāk, atgriežoties pilnvērtīgā dzīvē.
Par aknu transplantācijas izaicinājumiem vairāk lasiet portāla Ir rakstā
Sekmīgi realizēta klīnisko pētījumu pirmā daļa par Parkinsona slimības vēlīno komplikāciju terapijai izmantojamo jauno zāļu vielu. Pētījumu veica Latvijas Organiskās sintēzes institūta zinātņu doktors Juris Fotins, ķīmijas zinātņu doktors Aleksandrs Gutcaits, habilitētais ķīmijas zinātņu doktors Ivars Kalviņš, zinātņu doktors Ronalds Zemribo, ķīmijas zinātņu doktors Valerjans Kauss. 2011. gadā šī pētnieku grupa kopā ar vairākiem zinātniekiem no Merz Pharmaceuticals (Vācija) saņēma ASV patentu par pirazolopirimidīna atvasinājumu iegūšanu, kurus var izmantot glutamāta receptoru darbības regulēšanai. Glutamāta receptori atrodas galvenokārt nervu šūnu membrānās. Tie ir atbildīgi par nervu šūnu ierosināšanu, un ir svarīgi informācijas apmaiņā starp neironiem, atmiņas veidošanā un apmācības procesā. Savukārt glutamāts ir viena no 20 aminoskābēm, kas veido olbaltumvielas mūsu ķermenī. Tā kalpo arī kā nervu signālu pārnesējs, un ir bieži sastopama nervu sistēmā.
Klīnisko pētījumu pirmā fāze nozīmē to, ka tajā piedalās neliels skaits veselu brīvprātīgo. Tā vajadzīga, lai saprastu, kas notiek ar zāļu vielu organismā un noteiktu labākās devas. Pirmās fāzes dalībnieki saņem samaksu, jo viņi riskē ar savu veselību. Jaunatklātā zāļu viela principā var tikt izmantota ne tikai Parkinsona slimības, bet arī daudzu citu centrālās nervu sistēmas patoloģiju ārstēšanai. Parkinsona slimība, kas ir viena no visizplatītākajām neiroloģiskajām slimībām, skar aptuveni 1% cilvēku vecumā pēc 60 gadiem. Tā izpaužas kā trīce miera stāvoklī, ķermeņa stīvums, patvaļīgas kustības, kā arī nestabilitāte stāvot.
Lauksaimniecība
Izveidota jauna ražīga vasaras kviešu šķirne „Robijs", kas ir speciāli piemērota audzēšanai Baltijas reģionā. Darbu veikuši Vija Strazdiņa, Maija Ceraukste, bioloģijas zinātņu doktore Dace Grauda, habilitētais bioloģijas zinātņu doktors Īzaks Rašals, kuri strādā Valsts Stendes Graudaugu selekcijas institūtā un Latvijas Universitātes Bioloģijas institūtā. Valsts Stendes Graudaugu selekcijas institūta 2010. gada darbības pārskatā minēts, ka jaunās vasaras kviešu šķirnes „Robijs" (DH - 3) pārbaudēs iegūti pozitīvi atšķirības, viendabības un stabilitātes testa rezultāti, pabeigts šķirnes saimniecisko īpašību novērtēšanas tests un šķirne sagatavota reģistrācijai. Reģistrācija notika 2011. gadā. Kultūraugu šķirne ir selekcijas ceļā izveidota un noteiktā kārtībā reģistrēta augu grupa. Tai piemīt noteiktas iedzimstošas morfoloģiskas, bioloģiskas un saimnieciskas īpašības. No jebkura cita augu kopuma šķirne atšķiras vismaz ar vienu izteiktu īpašību. Šķirne tiek uzskatīta par vienību, kura pavairošanās procesā paliek nemainīga.
Īzaks Rašals stāsta: „Jaunās kviešu šķirnes radīšanā izmantojām biotehnoloģijas metodi, ko sauc par putekšnīcas kultūru. Kad putekšņi vēl nav atdalījušies, putekšnīcu ievieto speciālā barotnē un panāk, lai putekšņi „aizmirst" savu galveno funkciju un sāk augt - tiem izveidojas sakne un lapas. Putekšņiem ir puse no pilnā hromosomu komplekta, no tiem iegūtie augi graudus nedos. Bet ja putekšņus apstrādā ar speciālu ķīmisku vielu - kolhicīnu, hromosomu skaits dubultojas. Var iegūt graudus un tālāk - nākamo augu paaudzi. Šādi iegūtie augi selekcijai ir daudz piemērotāki, ātrāk iespējams atsijāt nevēlamās pazīmes. Ja klasiskā veidā jaunas šķirnes izveidošanai nepieciešami vismaz 10 gadi, mēs to varam izdarīt par 3 gadiem ātrāk. Ļoti aptuveni aprēķini rāda, ka viens selekcijas gads Latvijas apstākļos izmaksā apmēram 15 000 latus, tātad procesa paātrināšana par 3 gadiem dod ekonomiju aptuveni 45 000 latu."
Īzaks Rašals piebilst: „Kviešiem „Robijs" ir stabila raža, un zemniekiem tas patīk. Tā labi izmantojama arī bioloģiskajā lauksaimniecībā. Un nav jābaidās no tā, ka šķirnes veidošanā izmantota biotehnoloģija, tas nav saistīts ar ģenētisku modifikāciju."
